kā var tik ļoti krist uz nervīšiem viens grāmatas tēls?! vājprāts.

sen nebiju raudājusi. lasot grāmatu.
eh.gadās.

es patiešām nesaprotu, kāpēc brīžos, kad mana klase man patiešām varētu sākt krist uz nerviem, atrodas kāds, kurš stundas garumā mani visu laiku smīdina. tas ir neizturami! atkal ir runa par brīnišķīgo klasesbiedru. visu lōģiku nīdēja par to, ka tas, ko mācāmies, ir absolūti nevajadzīgi [šajā ziņā viņam pilnībā piekrītu.] bet nu tā nīdēšana! es tur sēdēju un smējos.
bet vispār šī diena ir sūper, lai neteiktu vairāk. nākamceturtdien jāiet pārrakstīt tas sasodītais darbs informātikā! f f f! es taču no programmēšanas nekā nejēdzu. un tie masīvi. phē! nevienam nenovēlu tādus murgus savā dzīvē sastapt. tad jau labāk sniegavīri paintā.
un man ir beidzot jāizdara tas, ko jau sestdien apņēmos - jā. es to neizdarīju. atzīstos.
tātad - saņemties?

būs sasodīti grūti. ne jau fiziski - morāli. cerams, nesalūzīšu. [bet es tomēr varu derēt, ka es palikšu citādāka pēc tā visa] bet man jābūt stiprai. kaut vai tikai mammas dēļ.
sasodīts, kā es to negribu darīt! es patiešām nekad nebiju iedomājusies, ka kādam var būt tik kontuzēta domāšana un rīcība.
es tak esmu spēka mitriķis, vai ne! un es izturēšu - tā tam būs būt.
ļoti ceru nesalūzt.

Ējot gulēt viņa pat nespēj koncentrēties uz gulēšanu, bet ņem un domā par visu ko!
un tad, lai brāli netraumētu, kad šamais guļ un es skaļi [pat pārāk] rakstu, paņēmu veco labo metōdi, un pierakstīju. šeit nu būs īss izvilkums.
Šīs nakts apspriežamā tēma: kāpēc Baiba pameta šķietami feināko čali, kāds vien iespējams?
Viņš taču bija tāds, par kuru vērts sapņot - nebija neviens no tiem saldajiem vai reperīgajiem, kas mūsdienās klaiņo apkārt. Arī urliņa viņš nebija. Domāja čalis. nu tā - nevis tikai par klubīšiem utt., bet arī citādākas [ lasīt filosōfiskākas] domas. lasīja Koelju. un vēl daudz kas. nu čalis uz goda, teikšu! un atbilda maniem kritērijiem - nav normāls, nav vieglidabūjams, vien vārd sakot, man tāds kā izaicinājums. Ziniet, arī savā ziņā interesants viņš bija! Un bija gatavs no Rīgas un Liepāju pie manīm braukt. Jā... un laikam bija manī baisi ieķēries. Un ar viņu varēja runāt par da jebko! Nu ko vēl var vēlēties? Tuvāk būt? Varbūt. Bet šoreiz ne par to.
Es ilgi domāju, kāpēc es izlēmu nebūt vairs ar viņu kopā - nu c`mon tas, ka viņš man pārmeta manu tā brīža extra feino garīgo un to, ka esmu mainījusies, nevarēja būt patiesi vienīgais iemesls [ kaut gan nenoliegšu, tam bija nozīme]. šķiet jau svētceļojuma laikā biju izlēmusi. bet kad?
un tagad seko pats labākais. es atceros to brīdi, kad es kaut ko sevī ņēmu un pārvērtēju - savu vērtību sistēmu, apsvēru šo to pa jaunam. tas bija Aucē, pie tās biles [ zinoši cilāki tagad sāk smaidīt ļoti]. satiekot cilvēku, kurā reiz biju nāvīgi ieķērusies, būtībā viņa smaidā, un tagad tāpatās parunājot [cik feini ir apzināties, ka esi tam ticis pāri!]
un tagad es mēģinu atcerēties Jāni. kāda ir viņa seja manās atmiņās? -skumja. skumjas acis.
un tā nu es sevi apskaidroju. piedodiet.
tass arī viss.

viņa šodien neaizgāja uz skolu. varētu neiet vispār. bet varbūt izturēt vēl tos pāris mēnešus, zin kā - last year utt.domāju pēc skolas beigšanas būs ļoti maz [vai vispār kāds būs?] no klases, ar kuru kontaktus uzturēšu. un draugiem.lv uzreiz par 30 mazāk cilākiem būs. man viņi ir tikai cilāki, kuri krīt lielākoties uz nerviem [ņemot vērā, ka ir meiteņu klase - no 32 ir 9 zēni- un lielākoties meitenes ir visai cacīgas] un nākas satikt šamos katru dienu, bez mazvai.
bet es cenšos būt jauka.
un rīt uz skolu jāiet.

dīvains garastāvoklis šodien.
 sākot ar to, ka šodien beidzot aizčāpoju un satiku rūtiņbiksi un jutos patiešām labi [ok. ja neskaita manu kontuzēto smadzeni]. un zīmulis - jeijē! tas ir kaut kas!
toties visu šo fantastisko sajūtu kaut kādā mērā sabojāja ierašanās pagrabiņa. eh. varbūt vienkārši esmu pārāk aprobežota. nez.
un vēl es šodien secināju, ka patiesībā ir vēl mazāk cilvēku, kuriem varu teikt to, ko domāju, nekā iepriekš biju iedomājusies. - bet nekas. tas labi to saprast.
ak, jā! vēl mani nomāc ģeniāli jautājumi:
[2009.01.25. 20:24:28] māsa Baiba. saka: i just tought, if i`m going to hell anyway, why can i do everything i want to? un vispār attaisnojums šim visam murgam ir jau vārdos diezgan sen pasacīts!
[2009.01.25. 21:22:48] māsa Baiba. saka:man ir smadzenes izmaltas caur gaļmašīnu un esmu visai nesakarīga, piedod.
anyway, ar mani nav labi. kaut vai uz mirkli, bet tomēr. nožēlot pamešanu. tas nebija labi. nee. tā nav labi!
es izvēlos dzīvot to, ko vēlos, nevis to, kas man paredzēts kaut kādu pārgudru cilāku smadzenē! man patiesībā ir apnicis darīt to, kas man nepatīk. kāpēc tas būtu jādara? tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts? un kas tad izdomāja pieņēmumus?
nē nē nē. manis šeit nav.

šīsdienas apņemšanās: uzrakstīt referātu literatūrā par Tīrumu ļaudīm, pabeigt beidzot zpd teorētiskās daļas savu daļu [jā. es vēl joprojām neesmu saņēmusies.], uzrakstīt kultūras vēsturē ceļvedi par 17.-19.gs. arhitektūru pasaulē un vēl sākt lasīt grāmatu.vēstures, protams.
šķiet, ja viss izdosies, mana sestdiena būs mērena kārtējā skolas diena. jēs!

debesis nav šodien lillā. žēl. tik ļoti šodien gribētos, lai tās ir lillā.
jap jap jap.
un vēl man Ļoļiks šodien jāpasveicina no viņa lielā drauga [es tak acīs paskatīties nevarēšu. smiešos visu laiku. bāc. Ļoļiks. kā kaut ko tādu var izdomāt un vēl pateikt man - MAN!un tad jūs brīnaties, ka es daudz ko zinu. nu bet kā es varu nezināt, ja visu paši pastāstiet! vai tad es prasīju, lai pasaka Ļoļika iesauku - nee. bet zinu. un es nezinu, patiesi nezinu, vai man patiešām tas būtu jāzin.].
un vēl man nāk virsū tās sentimentālās atmiņas. bāc!
jā. un vēl es beidzot gribētu ar topošo arhitektu kādreiz parunāt. jā, okēj. es saprotu. es jau biju tā maita- ne viņš. nū bēt. man jau vēl joprojām interesē kā viņam iet. es laikam esmu pārāk runātīga un draudzīga.vai man mainīties? bet es jau nespēšu.
tāpēc man atliek vien cerēt, ka šamējie kādreiz arī mani sapratīs. un nepārpratīs.
bet lillā debesis gribētos.
un es esmu pārāk bāla. bet uz to pašnāvnieku kasti arī netīk iet. laikam būšu vienīgais bālais radījums žetōnvakarā. jeijē! [ un man vēljoprojām ir manāmas tās debilās svētceļojuma maiku paliekas uz muguras. jeijē!]
bet vispār. [vai es kādam jau esmu to teikusi?] patīk bālums. ne slimīgs. bet tāds nōrmāls. tāpēc jau arī pirms Ziemassvētku ballēm un citiem pasākumiem nelienu tai kastē. tad, kad saulīte atnāk, tad arī esmu nedaudz ne tik slimīgi bāla.
eh. ja būtu es blondīne, saprastu - albīns paliek albīns. bet es neesmu. šim, tāpat kā daudzajām citām lietām neredzu izskaidrojumu...
jā. dažkārt šķiet, ka esmu adoptēta. nopietni. es neiederos šai ģimenē. cita vērtību skala, cita domāšana.
un, ak, jā! mamma vakar mani sasmīdināja. teica - es ar mammu[ respektīvi manu ōmi] eam tik atšķirīgi cilvēki. un uz to, ka es teicu, ka mums ir tāpatās, viņa atbildēja ar noliegumu. respektīvi, viņa vēlējās man ieskaidrot, ka mēs domājam vienādi. [šis mani smīdina] ja mēs domātu vienādi, man nepārtraukti nevajadzētu strīdēties par ikdienišķiem sīkumiem. bet nū. vienā ziņā mēs esam līdzīgas - mēs abas atšķiramies no savām mammām. :)
ak, vai es jau teicu, ka gribu lillā debesis? lillā debesis, nākat nu šurpām. [ mani vēl joprojām ik pa brīdim apmeklē mans mazais bērnības sapnis par debesīm nedabiskās krāsās. nu tādās lillīgās. pārdabiskās. vakara debesis. tādas, kuras vēsta par ko. bet vēl neesmu izpratusi. un sapņu grāmatas ir štrunti, ka es jums saku. it sevišķi, ja runa iet par manām pārdabiski lillīgajām debesīm]
bet parastas lillā debesis un vasara vispār šobrīd būtu pats labākais. protams, arī debesu asaras iederētos.

esmu aizrāvusies. pat nesaprotu kāpēc. un vispār man parasti fantastika nesaista. tas bija sen, kad aizrāvos ar vampīreļiem un Bafiju [vai vispār ir kāds, kurš šo vampīrseriālu nav skatījies?]. un tagad man patīk vampīrgrāmata. pat ļoti. bet ne jau dēļ vampīriem.
vispār man šķiet, ka vislabāk tomēr šo grāmatu ir lasīt tādām, kurām tomēr ir čaļi, vai vismaz nav ķertas uz tiem dīvainajiem, parasti nesastopamajiem, viegli nepakļaujamajiem čaļiem. nav tādas kā izaicinājumu meklētājas - nu tās, kuras ķertas uz čaļiem, kur skaidri zina, ka nekas tālāk nav iespējams. jā. un vēl ideālajai lasītājai nebūtu jābūt īpaši tizlai sportā un nebūtu [ uzsveru NEBŪTU] jāpaliek slikti iedomājoties vien par asinīm.
nū īsi sakot - man nedrīkstēja dot to grāmatu. nu ir tak saprotams, ka runa iet par twilight.
njā. un tagd mans brāls pat smej, ka esmu addicted. nu šaušalīgi interesē, kas notiks tālāk. feini, ne?

atbalsojoties uz duujuukeer ievietoto linku:

You Are "alt"

Some people might find you to be strange, mysterious, and even a bit off putting. You tend to be drawn to and influenced by alternative lifestyles. You're definitely not normal. Once people get to know you, they realize you're interesting, intriguing, and very intelligent. You have a lot of knowledge stored in that big brain of yours. Most of it is useless knowledge, but some of it is very useful.

es patiešām sākšu domāt, ko šeit rakstu un vispār ko domāju!
vakar gribējās tik ļoti uzrakstīt vienam cilvēciņam, bet turēju sevi rokās, un še Tev! pats atrakstīja! dažreiz man šķiet, ka pietiek iedomāties, un viss notiek.
jā. tāpēc es ļoti ļoti vēlos aizbraukt. nu tā - prom no ierastās vides. tā. un vēl es ļoti ļoti vēlos, lai mamma atļauj gadu nemācīties un saprast, ko īsti gribu.[ vai šitais arī iedarbosies?]
eh. tā nu es Tev gribu. bet šķiet Viņš tur augšā ir saplānojis man kaut ko citu. bet prieks vismaz, ka mūsu domas sakrīt par cilvēkiem ,ar kuriem vajadzētu parunāties! :)
ak jā! un nekad nekad nekad neļaujiet vairs man tā piebāzt dienu, kā šodien. jā, man jau tas tīk. bet skola, pēcāk uzreiz braukšana, autōskolā -pirmā palīdzība) un tad tikai uz 9iem mājās ir diezgan pagrūti izturams dienas ritms bez ēšanas normālas. bet es jau paguvos ceturtdienu tādu pašu uztaisīt -vai es neesmu varen apdāvināts bērnelis!?

mājā sāk smaržot pēc mammas ceptajām kartupeļu pankūkām. mm...
skan kkāds live ar all over you. jauka dziesmiņa.
un man ir tik sasodīti daudz šovakar jāmācās. biolōģija ar savu k/d par endokrīno sistēmu (diži vairāk par šo gudro nosaukumu es nezinu), literatūra ar modernisma virzieniem un pazīmēm un angļu val. un vēl tas zpd kaut kad jāraksta.
ļoti ļoti negribu!
nu re. dziesmiņa nomainījās. tagad jau smashing pumpikins today.
un es nekontrolēju, ko saku. besī ārā jau nāk nemanot ārā. jupī jupī jēj. un tas viss runājot ar kkādiem Grobiņas bērniem sanāk saprast.
i hate 5 days in week! vai tas par kaut ko liecina?
ā. un vēl es labprāt kādam aizrakstītu atkal kādu vēstuli, uzsāktu skype sarunu (diemžēl dzīva šobrīd nav iespējama), bet es saprotu, ka tas jau būtu uzmācīgi. plusā mani noteikti pārprastu. kaut gan man vienkārši patīk persōnība. es zinu, ar mani tā ir - ļoti bieži esmu kādu laiku apsēsta ar kādu no draudziņiem. nu tā, ka ļoti gribās vienkārši ne par ko runāties. un tā nu es sevi noturu. reizēm ir tā trakā vēlme, bet es sevi mēģinu apstādināt. dīvaini, ne? ar draugiem jau var runāt, kad gribās. [re kā. jauna dziesma - dave matthews band crash into me] njā. bet man laikam ir paveicies ar draugu izvēli - mēdzu izvēlēties tieši tos, kuriem ar meitenēm tādas kā visai atvērtas un draudzīgas attiecības nav vēlamas. jupī jupī jēj!
eh. tim ti rim tim! jāiet pankūkās! mm.

izrādās, ka es kaut ko jēdzu arī krievu mēlē.
un man ir uznākusi kaut kāda apmātība ar dziesmām. vecām, protams. kā vecāko priekšā varu stādīt dziesmu no mammas laikiem. bet es viņu arī zinu! un kad mazie pionierīši vai oktōbrēni šito dzied, gribās tā pasmaidīt. nezinu kāpē. tais laikos jau nedzīvoju (piedzimšana jau neskaitās), bet šķiet tad viss bija jaukāk, lai gan ideolōģija un tās radītā nospiestība noteikti man ļoti besītu. tāpatās kā kalt galvā tos kongresus. eh. labāk laikam jau gan ir šai čakaru pilnajā valstī. kaut gan tās vienmēr smaidošās meitenītes kleitiņās un pionieru dūdas pārlieku īsos sarafančikos (vienmēr man gribējies to iebāzt sejā tiem murmuļiem, kuri saka: kad mēs augām, tad tā ģērbties nevarēja). bet katrā ziņā dziesma, kuras piedziedājumā visi laimīgām sejām dzied
Пусть всегда будет солнце,
Пусть всегда будет небо,
Пусть всегда будет мама,
Пусть всегда буду я.
liek man pasmaidīt.
kā otro varu minēt aizraušanos ar veciem hītiem no R.Gobziņa daiļrades. it sevišķi tās pārveidotās dziesmas, like man saujā benzīns un bīstams dzīvnieks. dīvaini.
un treškārt ir vispār vecā mūzika. tas, ka es visu laiku jau staroju par vecajām dziesmām, kuras ir saucamas par mūziku, tas ir normāli. bet, kad es tagad kkādus šīzō latviešus sāku klausīties, tas sāk šķist aizdomīgi.
eh. katrā ziņā man ir apnicis tas zpd. nesaprotu, kāpēc piekritu ar to klasesbiedrīti taisīt kopā. totāli netīk neko darīt. bet tas jau ir cits stāsts.

man pašai ir jāmainās.
un esmu atsākusi klausīties kukurūzu. vēl manā lielajā plejlistē ir ielauzies perfektais aplis un tūls. no sistēmas gan tikai biškītis. vai tas par kaut ko liecina?!
ir nepārvarama vēlme sakārtot istabu. nu tā - pa visam kārtīgi, visus štruntus ārā izmest. vai es kļūstu par vecmeitu, koa?!
un vispār jābeidz būt aprobežotai.

vakar, ieraugot savu klasesbiedreni, kuras uzvilktais paššūtais mētelis (ja tā to vispār var nosaukt. drīzāk tas ir kāds apmetnis vai smtg like that) man ļoti atgādināja cūkkārpu, alakazam!(vai kā tur bij) un to trako skolotāju ar melnajiem matiem, secināju, ka dažiem cilvēkiem ar stila izjūtu ir kā ir.
es parasti esmu diezgan toleranta šajā ziņa - man ir pilnīgi vienalga kā Tu, mīļais draugs, ģērbies -, bet nu sōrī! tas jau ir "man absolūti nav stila izjūtas" kalngals.
ok. es pati ģērbjos reizēm ļoti savādi, bet nu šis man radīja traumu.

Vēstule Ziemssvētku vecītim

Sveicināts mīļo, Ziemssvētku vecīt!
Mans vārds ir Beibī. Man ir tikai 18 gadiņi! Ne daudz ne maz, bet es ticu un ceru, ka Tu eksistē un pašlaik lasi manējo vēstuli.
Mana mamma ir ļoti barga tante. Viņa man neatļauj rakstīt vēstuli Tev, un tāpēc es sēžu kinōteātrī, kur rāda kārtējo "Zāģi" un rakstu šo vēstuli. Mamma izlaiž mani pastaigāties tikai līdz pulksten trijiem. Kad es viņu neklausu, tad viņa parasti sviež man ar ar zīmuli un bieži trāpa taisni pa acīm =( Reiz man nervi neizturēja un es viņai pateicu: jupī jupī jēj jēj!
Manējais tētis ir zobārsts, atnākot no darba ar sliktu garastāvokli, viņš uz mani kliedz: oho!!!! Un liek man remontēt viņa visu. Bet es nemāku nenieka remontēt, un tāpēc man sanāk ēdiens. Tad viņš dusmojas vēl vairāk, un aizliedz man ar draugiem spēlēt ričuraču. Vēl tētis izdomāja man iesauku, un tagad sauc mani nevis Beibī, bet gan par Rējēju! Sākumā tas likās forši, bet vēlāk totāli pieriebās.
Visā visumā, Ziemassvētku vecīt, ja Tu nēsi nesaprastais, tad Tu sapratīsi cik man ir traki labi. Dārgo Ziemassvētku, vecīt - pūkainais kaķis Tu tāds! Paņem mani pie sevis vai arī atsūti man ar zīmuli. Vēl izdari tā, lai tuvinieki mani mīlētu un biežāk dotu naudu priekš vēl pāris dienas brīvas. Mīļo ,Ziemassvētku vecīt, Tu esi mans pēdējais glābiņš. Ceru ka Ziemassvētkos, zem eglītes es atradīšu māju sajūtas. Ziemassvētku vecīt, saproti cik man ir traki labi. Ja Tu neizlasīsi šo vēstuli, vai arī tā nenonāks līdz galamērķim, tad es miršu ilgstoši mokošā nāvē vairākas dienas.
Atceraties ka es ticu Tev mazā princesīte!
Ziemassvētku vecītim! Beibī.

savas pilsētas [diemžēl ne dzimtās] iepazīšanas tūre nr.2.
tagad es zinu, kur atrodas tādi brīnumi kā nidas un pampāļu ielas. skaisti. tikai šī pastaiga nelielā tomēr ir patīkamāka iekš tā vasaras laika.
tāpēc ir jau nolemts kaut kad uz siltāka laika parādīšanos veikt velnciema izsekošanas darbus un ezera puses aizganībenes ielas prērijas apsekošanu. tikai es nezinu, kā tur būs ar mahimas ar diviem hā iekļaušanu...
anyway, kaut kad arī uz Jelgavu jāaizbrauc atkal. pirmām kārtām jau beidzot tas students uz bk jāaizvelk. otrējais un ne mazāk svarīgais iemesls ir tas, ka Jelgavā ir veselas divas mahimas ar diviem hā. vienīgi līdz tai, kura atrodas pasāžā [eh.atcerējos savu veikalu...mmm], nav jāiet pa kreisajām ieliņām, tā kā tas šo mahimu padara absolūti nevaldzinošu. bet toties tur ir vēlviena, līdz kurai noteikti pa kreisajām ejot varēs nonākt. tā kā Jelgavas mahimas saturās - divi ģēniji, kuri mēģinās pilnībā iztērēt kabatās atrodošos sīknaudu iztērēt absolūti nevajadzīgos našķos [arī konfektēs ar bumbieri un zemeni virsū. nu, uz kurām skatoties, ir jādomā pilngadīgi], drīzumā varētu parādīties arī jūspusē.
bet vispār pārdevēju sejasizteiksmes šajos brīžos vajadzētu iemūžināt. :D
vienīgi neizprotu, kāpēc tad, kad Tu cilvēks staigā ar savu labāko draugu kopā, ieej mahimā ar diviem hā un mēģini kopistiski nopirkt kaut ko par konkrētu naudiņas summu [esam mēģinājuši ar 1.44 Ls un 1.32 Ls], daudzi skatās kā uz nez kādu tur pārīti... eh. dīvaina tā pasaule.

nākamā gada apņemšanās: nenīdēt, neīdēt, nedēt utt.

Ziemassvētki.
hmm...
mana neorģinalitāte ir neizmērojama. jā! arī man īsti godīgi sakot tā riktīgā Ziemssvētku sajūta nebija. varbūt nedaudz pēc tās Mises katedrālē. bet nē. man laikam ir Ziemassvētkos nepieciešama viena Mise, kas ir pārpildīta ar cilvēkiem nejēgām - nu tāda, kurā visi muļķīgie ieraduma tradīciju savervētie cilvēki aiziet uz Misi un uz Tevi blenž tā it kā Tu būtu kāds citplanētietis vai tērētais, jo zini, kas kurā brīdī jādara. bet pēctam jābūt feinajai Misei. ir nu gan man tie noteiktumi...
ā. un vēl man ļoti besī ārā tas debilais uzskats, ar kuru man nāksies sadzīvot visu savu mūžu un saviem bērniem ( it īpaši meitai), ja man vispār tādi kādreiz būs, kaut gan šobrīd to ļoti apšaubu, iemācīt jau no dzimšanas.
patiesībā. gribās raudāt.
nepatīk man šogad Ziemassvētki. tādi eglīšmantiņ un atpirkšanās svētki vien ir. bļin cilvēki! ir taču ekonōmiskā krīze! varbūt atcerēsimies, ko mēs vispār šais svētkos svinam? kāpēc nepietiek ar vienkāršu no sirds izrunāšanos, samīļošanos un novēlējumu izteikšanu?
eh. es jau atkal nepareizi domāju, droši vien.
katrā ziņā paldies tiem vismaz, kuri no sirds!(: un tiem, kuri centās uzburt arī man Ziemassvētkus. žēl neizdevās. bet varbūt man Ziemassvētki būs kaut kad citad!?