jā. sakarībās dažādās, piemēram, tajā, ka vēlējos jau sen to izdarīt, tikai drosmes nepietika, es šodien ļoti raudāju blenžot datōra ekrānā. tas bija sāpīgi. bet man beidzot tā filma bija jānoskatās. un man bija pazudusi tā sajūta, ka visas brūces, ievainojumus, ko redzu, izjūtu uz sevīm. [ citādi es te raustītos agōnijā]vispār man tas bija lielas saņemšanās vērts. es saņēmos jau kopš filmas izdošanas un biju vienīgā, kura to filmu nav redzējusi. un tas nebija viegli!
jā. varbūt tas bija tieši tas, kas vajadzīgs tieši pirms gavēņa.

kafija ar imunellu garšo tīri dzerami. krāsa gan viņai tāda citāda, un sajust imunellas garšu arī var.

es atļāvos pačučēt pa dienu. un re kā! sapņi sapnīši tizlie atkal uzdarbojas.
šoreiz sapnītis bija par skolu. jeijē.
visādi čakari tur bija, bet tas, ko atceros, ka ar klases cacīgāko dūdu runāju par Madaru, respektīvi, bijām mēreni dusmīgi sašutušas patr to, kā var iestāties partijā [šeit runa iet par tp jaun.org.]. un vispār pēc cācīgās sarunu biedrenes teiktā viņa ģērbjas pārāk pliki - bet tā jau viss rtu ģērbjas [ mana piezīme.] sapnī es gribēju teikt, ka nedaudz cacīgi, bet tad atcerējos, ka runāju ar īstu cacu - tas būtu apvainojums. :D
un vēl mēs skolas konferenču zālē jebšu 4.kab nomitinājām zirgu - kaut kam bija vajadzīgs.
šie sapņi patiešām sāk kļūt uzjautrinoši.

dažreiz savās dzīvēs mēs izdarām pavisam nelōģiskas lietas, pavisam tādas, kādas mēs no sirds negribam darīt visu laiku.
vienmēr ir gribējies darīt kaut ko acumirklīgi. bet es tagad sēžu mājās pie kompīša un tūdaļ iešu čučāt. gļēvulīgi. varbūt. bet ir tik sasodīti stūlba sajūta- lūk iespēja, dari to, ko esi vēlējusies. bet negribās. es zinu, rīt gribēsies. bet šodien negribās. arī parīt droši vien atkal gribēsies. un es sev pārmetīšu neizmantotas iespējas. bet šodien nāk miegs. un par ārā līšanu nemaz domāt negribās.
bet varbūt vienkārši man vajadzētu nedzīvot ar vecākiem [ respektīvi mammu]? eh. ko es te mēģinu apmānīt?! gluži tāpat kā nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, nav nepiemērotu apstākļu dzīvē, ir tikai negribēšana.
jā. un es gribu rīt aiziet uz kalniņu ar padirseņiem. bet rīt, ne šodien.
āj. es vienkārši nemāku izmantot iespējas. jap jap. tā viš i.
turklāt skatīties kaut kādas nožēlojamas krievu mūltenes un vēlāk arī amerikāņu kārtējo sekluma grāvēju the sweetest thing ir nožēlojami.
jā. jūtos nožēlojama. es labprāt tagad izietu ārā. bet ne uz Fonteinu. sniegā vārtīties. līdz slapjumam. varbūt. bet es palikšu mājās un iešu gulēt. ja pensionāri sēž un dzer tekilu, es esmu pensionāru vecvecāks no aizvēstures periōdiem.

jāsāk darīt tas, kas jādara. nekas cits neatliek!

You Are a Total Procrastinator

If you can a task off, you will. You hate doing chores and work. Almost all of your tasks get done late, if they even get done at all. You often find life overwhelming and stressful. You feel like you'll never get everything done. You spend more time worrying about your responsibilities than taking care of them. It's likely that you procrastinate because you have too much to do... or aren't doing the right things. Learn how to let go of what's trivial and focus on what matters. Do the important stuff right now!

tad nu mācamies autōskolu, jēs!

vai patiešām manā dzīvītē vairs nebūs neviena paša jauka pavisam neaizņemta, loderēšanai norakstāma mēneša? neviena paša? cik tas ir neizturami.
ja man ar šīm ilgām būs jādzīvo visu atlikušo mūžu, varbūt uzreiz nejauši izlēkt autōbusam priekšā. hmm.. bet tad es nenonākšu paradīzē? bet kas teicis, ka ellē būs daudz jāstrādā? varbūt elli radīs nekā nedarīšana? man persōnīgi šāda elle labpatiktos.

laikam atsākšu nožēlojamos. pāris mēnešus jau stāv neapskatīti. jāpalasās kā tad viņiem tur iet. :) bet pirms tam - kazanovas mētelis jebšu obligātā.
vai kādam nav zaļā jūdze, koa? [es vienkārši gribu atkal pie grāmatas paraudāt.]

so this is the end.
iedodiet man kaut ko lasāmu! lūdzu?! es negribu iet uz bibliotēku - savu katiņu esmu kaut kur pazaudējusi.
un šodiena bija diena, kad pirmo reizi šogad paliku uz pakaļas. tādā palēninājumā kreisā kāja paslīdēja un biju pie savām mājām uz ielas. jēs! un vienīgais ko izdvesu bija auč! :D

reizēm man šķiet, ka mēs tomēr esam vieni lieli idiōti. piedodiet! bet tas jau ir līmenis. [nekāda pārsteiguma.] mani persōnīgi kaitina tie appimpotie galdi skolā. bļe, tā it kā neviens nebūtu savu princess Sofī redzējuši![šeit runa iet (cik nu runa vispār var iet) par mazajiem puiku dzimuma bērneļiem.] trūkst vārdu, ja tas liekas kaut kas īpašs.

būtu Jānis ienācis minūti ātrāk Pagrabiņā vai arī uzdevis vēl kādu jautājumu, kāpēc es tāda, es piektdien viņam būtu uzkritusi virsū uz pleca un raudājusi.
bļin! bet man taču jābūt stiprai! kāpec es to nevaru vairs! kāpēc šodien katedrālē blakus Annijai un Gēbelim atkal uznāca histēriskās raudāšanas lēkme? tas nenovedīs ne pie kā laba.

viss pasaulē ir līdzsvarā laikam. bet varbūt tomēr nē? es, godīgi sakot, nezinu vairs.
nebūtu tās sīkās un jaukās lietas, kā piemēram, picas, kas drīzāk izskatās pēc lazanjām nekā picām, februāris būtu ierakstāms kalendārā kā murgu mēnesis.
sākot jau ar to, ka šajā īsajā mēnesī kāds idiōts ir paspējis iespraust pašā vidā ļoti besīgu dienu. stūlbie stūlbeņi! aplīmē sevi ar tām uzlīmēm! un tad vēl uztaisa par nacionālajiem svētkiem, bez maz vai! tā kā citās dienās nevarētu pateikt vārdus es Tevi mīlu! un vēl visādi izrādīt savu mīlu. vājprāts. un šie visi fantastiskie svētki liek man aizmirst labākās draudzenes dzimšanssvētkus. vienīgi es vairs nezinu vai to var saukt par labāko draudzeni. vai vispār mani var nosaukt tā? esmu neciešama.
vēl šī mēneša burvību varētu palielināt mans morālais stāvoklis. kāpēc? nu, ja būtu mani tagad kaut kad saticis, saprastu. es labprāt katram garāmgājējam uz ielas pieietu klāt un pateiktu, lai neviens šai pasaulē nav mūžīgs. un mēs neredzam cipariņus uz galvas, kā tai niklbek klipā.
vectēvs. bija. ekistēja. vienīgās atmiņas par viņu? - bēres.
ak! un vispār varot manīt [ lai arī kā es to cenšos noslēpt], ka ar mani viss nav labi, fuck!
un tad jūs brīnaties, ka es februāri par murgu dēvēju! ā. runājot par sapņošanu. gulēšana Otaņķos izraisa dīvainus sapņus. patiešām. Andris rādījās. Jelgavā. es tā kā no Liepājas Meinardiem pēkšņi pārlidoju uz Jelgavu. tur bija arī Justiņš manā sapnī. un vēl kaut kāda baigi labā draudzene man [ kas nepateikšu. tā sajūta vienīgi bija.] blakām bija. un tad sāka spēlēt kaut kādu neriktīgu spēli. karoče, mani paņēma aiz rokas kaut kāds Andra draugs [ atkal sajūta - tjip es 100% zinu, ka tā tas ir] un kaut kur ved. sākumā man tāds izmisums- kas notiek? un tad tai vešanas laikā viņš pasaka, ka viņam mani ir kaut kur jāpaslēpj no manas komandas biedra. mana komanda ir mana draudzene [ to es tā saprotu]. mēs tur kaut ko runājam. tad nonākam līdz kaut kādai daudzstāvenei, kur pagalms tāds nu kā kkādas nomales daudzstāvenes pagalms. to čali tagad pasauc kaut kāda sieviete. a viņai blakus kkāds puika. izrādās, ka šamā viņa māte un blakus - viņa brālis. šis uziet augšā, atstādams mani tur apstulbušu. es izdomāju iet atpakaļ. turpat satieku draudzeni. viņa mani mierina [ kāpēc?]. nonākam līdz daudzstāvenes stūrim. tur atrodam zīmīti atstātu. izlasu. tur rakstīts kaut kas ar to, ka viņam mamma neļauj iet. [ kās? kāpēc?]es paņemu un turpat apsēžos. ā. un man ir telefōnā kaut kāda jaunākā Ērgļa dziesma [tā esmu es?!]. turpinājumā garām iet valodīgais čalis manas skolas absolvents. šis taisa man blakus esošās durvis ciet [ no kurienes tur durvis? laukā? ]. un es atrodos tādā kā istabā. tas čalis tās durvis aiztaisa. un es viņam saku - iedod man tikai striķi, jo citādi ārā netikšu - kā nekā daļa kājas aiz durvīm. [ wtf! kā var aiztaisīt durvis tā, ka kāja varētu būt ievērta, bet netraumējot kāju] viņš arī iedod. un tad laikam es pamodos.
manas smadzenes ir samaltas gaļasmašīnā, izvārītas un tad izceptas visticamāk. citādāk es šito nespēju izskaidrot.

uzrakstīju vēstuli skolā. nē. nu ne jau vēstuli skolai, bet vēstuli vēstuli. nebija ko darīt pēc diagn.latviešu mēlē. tā nu aizgāju līdz latviešu valodas skolotājai, palūdzu baltu lapu [ tad gan mēs abas sasmējāmies. bet viņa zina, ka esmu visai dīvains radījums ], apsēdos foajē un uzrakstīju. tagad tikai atliek ielikt aploksnē, uzrakstīt adresi, nopirkt marku, uzlīmēt to un nosūtīt vēstuli.
jā un vispār. man laikam jāpievēršas fizikai. rīt jāiet pārrakstīt savs burvīgas četrinieks. jeijē!

esmu talantīga. nenoliedzami. vismaz gulēšanai vispiemērotākās vietas atrašanā noteikti. šoreiz es knapi sevi noturēju vēstures olimpiādē. varbūt tāpēc, ka man piegriezās tas viss par to dzelzsceļu?

varbūt manas lillā debesis ir vien ziemeļblāzma sapnī?!

foini.
sen acīmredzot šeit neesmu bijusi. un tik sasodīti nāk miegs.
arī atkarības vairs nav - tas ir tīk labi apzināties to.
vispār esmu sapratusi, cik daudz pārmaiņu cilvēka dzīvē, domāšanā var dot tikai viena nepilna nedēļa.
un man būtu jājūtas patiesi sašautai. bet man ir tikai žēl vectēva ģimenes, vecmātes. žēl visu, kas tagad pārdzīvo, cieš. un es jūtos kā tāds nodevējs. sasodīts! es viņu pat nepazinu. un nekad arī neiepazīšu. esmu labākā mazmeita pasaulē. jēah!
un vispār viss ir tik sasodīti sarežģīts kļuvis. kāpēc man nevarētu būt normāla izšķīrusies ģimene? nu kāpēc viņi grib pārplēst mani uz pusēm? kāpēc es nevarētu saprast tikai vienu no viņiem? nostāties viena pusē? bet nē, es viņus abus saprotu- tas plēš.
un tā lieta mani patiesi šokēja. vai tas maz ir iespējams? nu kā tā var būt? vai tiešām mamma, neskatoties uz to, ka viņai ir draugs, mīl manu tēvu?! fuck, fuck, fuck! tas, protams, manu dzīvi nepadara ne mirklīti vieglāku.
vienu vārdu sakot - man te ir feina ģimenīte. vēl tikai man vajadzētu čali un brālim arī lielo ļubovj, un tad varētu meksikāņu seriālus taisīt.
eh. jāiet čučēt. rīt vajadzēs vēsturi zināt labi.
bļin, kā es gribētu izgaist! neviens to nepamanītu, it neviens...tas būtu skaisti, neskatoties uz to, ka man visnotaļ pietrūktu māšeļsarunas pilnmēness Liepājas ielās.

es sevi ienīstu. kāpēc man viss jādara pēdējā brīdī!
un vēl man nepatīk Veseļa "Tīruma ļaudis" - tas ir kārtējais latviešu autora darbs, kurā kā jau vienmēr var atrast 2as galvenās latviešu likteņtēmas - zeme un nelaimīga mīlestība. man besī. stūlbie latvieši, neko labāku nevarētu izdomāt! it kā zeme un mīlestība ir vienīgais par ko var rakstīt...
eh. jāraksta tālāk referāts. ceru, neatslēgšos kkur uz klaviatūras pēc 5min.

visai dīvaina bija šīsdienas sasmiešanās pļavu ielā. bet tā nestāv klāt maniem vakara piedzīvojumiem.
pirmkārt, mans tēvs man atraksta vēstuli. kas notiek? ok. tāda sāpju pilna patiesībā. teica, ka viena meita, sakot, ka viņš neesot viņas tēvs, otra saka par viņu kko sliktu. un vēl paziņoja par vectēvu slimnīcā ar insultu. [ brīnumaini. šis fakts mani nekādīgi neietekmēja - nekādu emōciju. es nesapratu kā justies. laikam esmu pārāk bezemōciju.]
tā nu es viņu tur bišk nomierināju laikam. un visu to vēstuļu sakarībās es iešu otrdien pusē piecos bumbierī savu tēvu satikt. this is wierd.
ok. normāliem cilvēkiem satikt tēvu nav nekas īpašs, bet man tas patiešām ir ļoti dīvaini.
mani nomoka jautājums, kas viņam lika mainīt domas un sākt ar mani runāt. [ prasība tiesā nav iesniegta. un iesniegšana ir nedaudz atlikta - neesmu necilvēks. ja tēvs ir slimnīcā un var nomirt, nedrīkst cilvēku vēl vairāk galināt morāli nost. neesmu tāda. nē nē.]
bet jā. tagad nezinu kā justies.

es laikam esmu visai neciešama, ja visi piekrīt man bez ierunām. fuck! bet tas rada arī savas pozitīvas lietas - man nekad nav jānīd.[ok. meloju - mamma manu neciešamību vēl nav pamanījusi.]
bet tas patiesībā ir ļoti neinteresanti - nu tas, ka viss notiek tā, kā es gribu. reizēm gribas bļaut -bļīn, mīļie cilvēki, es neesmu nekāds tur es nezinu. [tagad mēģinu izdomāt cilvēku, kuram nevar runāt pretī.] nu karoče, man sāk šķist, ka ar visu savu rōzo garderōbes daļu [ tiem pāris nez no kurienes radušajiem rōzā džemperiem.]es biedēju cilvēkus. vai arī kas notiek? apskaidrosiet mani?!
citādi es visu šo sākšu izmantot, lai sevi kaut kā uzjautrinātu [citādi dzīvot ir garlaicīgi]. tātad man ir plāns vienkārši ierosināt patiešām idiōtiskas lietas.

es atkal negribu iet uz skolu. bet tas laikam būtu pārāk bieži. jāsaņemās un jāiet.
tomēr - smieklīgie klasesbiedri [vismaz daži no viņiem]. un visa tā darīšanās ap žetōnvakaru.
un es šodien atklāju, kāpēc man tik ļoti tīk ķīmijas - viņās taču katru reizi var pārsmieties. skolotāja jau ir kronis. un tad vēl ģeniālie klasesbiedri. šoreiz viņa durvis aizslēdza pēc zvana. protams, vesels bars gribēja velties iekšā pēc pāris minūtēm. netika. un tad vismaz 20min tur dauzīja tās durvis un smējās. mēs iekšā, protams, vēl vairāk smējām. bļin, kur var būt tik ļoti idiōtiski cilvēki, ka nesaprot, ka iekšā nelaidīs, un, ņemot vērā, ka tā ir pēdējā stunda, var jau tagad iet mājās. bet tie teicieni no viņas arī ir pierakstāmi.
eh. skola besī šobrīd.
bet ko nu es te nīdu - vēl tikai pāris pilsētas pārbaudes darbi, tad vēl tikpat un vēl vairāk - skolas, ieskaitītes, eksāmeni un tad jau jūnija beigas - alohā!
tas taču ir tik sasodīti maz salīdzinoši ar tiem 11 gadiem un cik tur tiem mēnešiem!

/mamma sāk nopietni apsvērt domu, ka tomēr mani varētu laist prom. jēj! tas mani sāk biedēt, bļin!