Vai jūs esat kādreiz redzējuši/piedzīvojuši ko paranormālu (NLO, spoki, kriptīdi)?

Bērnībā īrējām vasarnīcu Kauguros, kas toreiz vēl bija īsts zvejnieku ciemats. Gulējām pie jūras un tad mamma mani, apmēram astoņgadīgu, aizsūtīja uz māju pēc ūdens. Dzīvojām mēs vecā, divstāvīgā koka ēkā, durvīs bija tas jocīgais aizslēgs, ko no ārpuses var atvērt ar uzspiedienu uz metāla mēlīti, bet no iekšpuses paceļot tādu kā krampi. Grūti izstāstīt, bet nu - tās durvis vērās grūti. Bija pats dienvidus, atceros, ka bija ļoti karst un gaiss virmoja. Pieskrēju pie durvīm, grasījos spiest mēlīti, bet tā pēkšņi pati nospiedās, it kā kāds iekšpusē būtu pacēlis krampi... durvis atvērās, tur neviena nebija. Iekšā bija krēsla, kāpnes uz mūsu otro stāvu. Metos augšā šausmīgi pārbijusies, jo sapratu, ka kaut kas nav īsti. Vairāk neko daudz neatceros.
Nu un otrs gadījums, īsāk istāstāms - gulējām laivu braucienā guļammaisos pie ugunskura un redzēju divas saules vai divus mēnešus, vai kas tas nu bija. Bet par šo daudz nedomāju. Bērnības notikums gan bija dīvains.

To durvju atvēršanās mehānisms tiešām nevarēja būt netīšām novietots tā, ka kas tāds varētu notikt teju pats no sevis? Bija tāds "gut feeling" par to, ka kaut kas ir tā, kā nevajag? Interesanti, tā ir bieža parādība šāda veida situācijās. Organisms drošības pēc brīdina, heh.

Nē, tā mēlīte spiedās ar lielām grūtībām, tāda iesērējusi. Un tieši tāpēc bija tāds šoks, redzot, ka viņa nospiežas, it kā kāds iekšā būtu pacēlis krampīti - bet tur neviena nav! Nē, tas noteikti ir mistiskākais manas dzīves piedzīvojums.

Pirms pus gada Slokā 100 m no perona uz zemes taciņas, kas pavada sliedes uz Rīgas pusi, redzēju sev pretī nākam tantiņu. Nu, tādu normālu 70 g. vecu, kaut cik žirgtu kundzi ar sarkanu bereti un brūnu pusmēteli. Novērsos, lai paskatītos iekš blakus esošās sētas, kur notika tipiska dārza ballīte. Un pagriezies atpakaļ, konstatēju, ka viņas vairs nebija. Diezgan ļoti samulsu tajā mirklī. Braucot vilcienā uz Rīgu, domāju par cēloņiem, kas manā realitātē ievietoja šo tēlu.

Tobrīd biju skaidrā.

Kurā diennakts laikā?

Ap pusdienlaiku. Gaiša, mākoņaina, silta rudens diena.

Mja, jocīgi.

Mans rajons! :D

Vasarā tur ir forši, ziemā depresņaks.

Nē, es neostu līmi.

Es ieteiktu. Burvīga substance.

Mani žņaudza kāds nakts gars. Reāli. Pēc tam vispār negulēju. Plus pie manis bija draudzenes suns, kurš, skatīdamies tukšā gaisā, riktīgi rēja un drebēja. 👍🏻

Šī žnaudzošā parādība ir kaut kas, kas pavadījis cilvēci cauri gadsimtiem. Agrāk cilvēki to iztēlojās ļoti vizuāli - kā tādu velniņu, kas sēž uz tavām krūtīm vai arī kā mirušo, kas piecēlies no nāves un tādā veidā atņem tev enerģiju. Mūsdienās zinātnieki runā par miega paralīzi. Tā nav viena lieta. Tas ir spektrs. Un var izpausties kombinācijās ar citiem organisma "gļukiem", tādējādi radot kompleksas, neticamas situācijas. Interesanti, tev tā bija nomoda stāvoklī, ja?

Es pamodos nakts vidū no dīvainas gaismas. Un tad arī suns sāka trakot.

https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/5/56/John_Henry_Fuseli_-_The_Nightmare.JPG

Bet jā, parasti šo mūsdienās skaidro ar sleep paralysis. Suņa trakošana ir ļoti interesants pielikums, tāds kā neatkarīgais novērotājs, kurš apstiprina, ka bija kas vairāk.

Vispār diezgan bieži, bet nezinu vai tas ir mans prāts vai manas acis, kas to rada. Piemēram, pēdējo 5 gadu laikā vismaz 2x gadā emu redzējusi "dejavu " cilvēkus - viens un tas pats cilvēks stāv ceļmalā , kurai braucu garām ar auto 2 vai pat 3 reizes ar kādu 500metru attālumu.

Aizvakar 3x nofotografēju spoku, līdz pieleca, ka tā ir mana elpa aukstajā, tukšajā telpā, kuru izgaiso zipspuldze.

Heh, es savukārt bieži ievēroju ļoti līdzīgus cilvēkus, nu, tā, ka šķiet, ka kopijas. Vispār es ticu, ka kaut kur uz planētas mums katram ir līdzinieks. Vēl skeptiķis noteikti kaut ko teiktu par cilvēkiem tipiskām apģērba krāsu izvēlēm.

Interesanti stāsti, ko diezgan bieži piefiksēju netā, ir par to, kā cilvēks vai cilvēku grupa, braucot auto no punkta A uz B, pazaudē 2h vai arī paveic 200km ceļu 15 minūtēs, nereti atceroties kaut ko par pagriešanos uz zemes celiņu, šortkatu.

Vienreiz, kad manai meitiņai bija tikai kādi 10 gadi un pie mums uz MT bija atbraukusi viņas klases biedrene, nācām vēlu, jau pēc saulrieta, mājās no jūras. Ceļs uz māju caur mežu bija jau pilnīgā tumsā. Pēkšņi ceļa malā krūmos atskanēja drausmīgs troksnis, it kā kāds liels zvērs lauztos uz mūsu pusi. Sāku skaļi klaigāt, lai zvēru (stirnu, briedi, alni?) aizbiedētu, bet, pretēji gaidītam, zvērs vēl skaļāk metās uz mūsu pusi... metāmies skriet uz māju, tikām iekšā, bet suns neļāvās iet ārā pagalmā, spiedās pie kājām un gaudoja, trīcēja.

Haha, totāls WTF. Tas mežs bija tāds, kurā mīt savvaļas dzīvnieki vai arī vairāk tāds kā pilsētmežs? Neredzēāt nekādas aprises? Varbūt smarža? Un kā ar paranormālajiem aspektiem- vai bija tā tipiskā nolemtības priekšnojauta pirms vai tad, kad tas notika? Dažreiz stāstos, kur cilvēks sastopas ar nezināmo, nereti ir pieminētas šādas visaptverošas un caururbjošas bailes/panika/bezcerība.

Mežs Miķeļtornī, faktiski tāda biežņa. Mums tur ir daudz dzīvnieku, stirnas, aļņi, mežacūkas. Bet mežazvērs jau baidās no cilvēka un, izdzirdot viņu, metas bēgt. Tas bija jau gandrīz pie mūsu vārtiem, kādi 50-100 metri. Tas šoks un milzīgās bailes radās no tā, ka pēc mūsu biedējošajiem kliedzieniem tā radība vēl straujāk metās uz mūsu pusi. Par noskaņu pirms tam būtu grūti pateikt - nācām vēlu tumsā no jūras, tur labs gabals cauri mežam un garām kapiem, bija jau tāpat diezgan bailīgi, ko es, protams, centos meitenēm neizrādīt.
Jā, vēl piemirsu piebilst, ka normāli mūsu suns skrēja ārā un dauzījās riedams gar sētu, ja sajuta kādu zvēru mežā, bet te uzvedās pilnīgi netipiski, rūca, smilkstēja, spiedās pie kājām, tā kā drusku trīcēja. Mēģināju viņu izstumt pagalmā, bet neļāvās.
Taču es neuzstāju, ka tā ir pārdabiska parādība, tikai bail bija ļoti. Lūk tas gadījums ar durvīm - tam gan nav izskaidrojuma, jo tā durvju atveramā uzparikte ar diezgan lielu spēku bija jāspiež, tas nekādi nevarētu notikt pats no sevis.

Oi, biju piemirsusi, ka par tām durvīm jau skaidroju, sorry.

Vilkacis

pirms vairākiem gadiem naktī dzirdēju, kā mans tad nesen nomirušais kaķis staigā pa māju - dzirdēju kaķiem raksturīgo, kluso ķepu saskarsmi ar grīdu. skaņa pārvietojās augšup pa kāpnēm, tad apstājās pie manas istabas durvīm. mirkli pēc tam jutu, ka kaut kas smags pēkšņi ir manā gultā. tad sāku kliegt un ieslēdzu gaismu - tur, protams, nekā nebija . varbūt tā bija kaut kāda pusnomoda/ pusmiega radīta parādība, bet esmu diezgan droša, ka tobrīd biju nomodā. tā gan tāda bija vienīgā reize.

Jā, esmu lasījis par fantomajiem dzīvniekiem. Par mirušiem kaķiem un suņiem, kuru skaņas un klātbūtnes sajūtu var just telpā, kur viņi mita. Kā arī par kaķi, kas patiešām atgriežās no nāves (lai gan bija aprakts un visticamāk sapuvis) - kā Stīvena Kinga "Zvēru kapiņos" (komiska šausmu grāmata - tev patiktu).

Bet tas, ka juti kaut ko smagu gultā, gan vairāk izklausās pēc miega paralīzes. Jo tā var būt kompleksa (t.i., iekļaut relatīvi ilgu posmu, apmānot visas maņas).

esmu izlasījusi zvēru kapiņus. labi uzrakstīta, man tiešām brīžiem palika neomulīgi.

fak, kāpēc es sāku lasīt komentārus...

Ādmiņu ielas telpā, tur šķiet, ka spoka klātbūtni ir sajutis ikviens, kas kādu laiku paspēlējis.