- 2/8/19 11:32 pm
-
Bērnībā īrējām vasarnīcu Kauguros, kas toreiz vēl bija īsts zvejnieku ciemats. Gulējām pie jūras un tad mamma mani, apmēram astoņgadīgu, aizsūtīja uz māju pēc ūdens. Dzīvojām mēs vecā, divstāvīgā koka ēkā, durvīs bija tas jocīgais aizslēgs, ko no ārpuses var atvērt ar uzspiedienu uz metāla mēlīti, bet no iekšpuses paceļot tādu kā krampi. Grūti izstāstīt, bet nu - tās durvis vērās grūti. Bija pats dienvidus, atceros, ka bija ļoti karst un gaiss virmoja. Pieskrēju pie durvīm, grasījos spiest mēlīti, bet tā pēkšņi pati nospiedās, it kā kāds iekšpusē būtu pacēlis krampi... durvis atvērās, tur neviena nebija. Iekšā bija krēsla, kāpnes uz mūsu otro stāvu. Metos augšā šausmīgi pārbijusies, jo sapratu, ka kaut kas nav īsti. Vairāk neko daudz neatceros.
Nu un otrs gadījums, īsāk istāstāms - gulējām laivu braucienā guļammaisos pie ugunskura un redzēju divas saules vai divus mēnešus, vai kas tas nu bija. Bet par šo daudz nedomāju. Bērnības notikums gan bija dīvains.