saulaina - 2. Maijs 2015

I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdenī.
Nožēlojami, - viņš teica. - Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami. Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.
- Tā jau es domāju,— viņš teica. - Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.