| |
[Nov. 12th, 2019|11:19 am] |
Atkal jau bija ļoti vivīds sapnis. Karoče, man bija pieriebusies mana sieva un es kādu laiku biju nolēmis padzīvot atsevišķi, īrēju istabiņu otrajā stāvā no kādas resnas kundzītes ar rudu kaķi (nu tāds Bokas kundzes tips no Karlsona). Ļoti īsā laikā tā kundzīte man bija paspējusi noriebties vēl vairāk nekā sieva un es izdomāju atgriezties. Sakravāju savu mugursomu un izgāju kāpņutelpā, bet tad attapos, ka ir taču vēla nakts, tāpēc izdomāju, ka varētu lūgt naktsmājas māksliniekiem, kuriem minētā kundzīte izīrēja dzīvokli pagrabā. Surprise, surprise, pagraba dzīvoklī izrādījās dzīvo Imants Kalniņš, viņš bija ļoti sliktā omā, mans lūgums viņu acīm redzot ļoti apgrūtināja, bet viņš man neatteica, iespējams tāpēc, ka arī viņam ļoti riebās namsaimniece. Viņam mugurā bija balts sieviešu naktskrekls ar mazām, zilām puķītēm. Viņa istabas stūrī bija melna metāla krāsns ar stikla durtiņām, bet otrā kaktā bija gulta kurā gulēja viņš pats. Nolikām raskladušku pie krāsns un es uz tās atgūlos. Pēc brīža Imants man teica, ka viņam tomēr patīkamāk ir gulēt vienam, un varbūt es vēlos gulēt blakus istabā? Kāda runa, iegāju blakus istabā, bet tur tikai gulta un milzīga kartona kaste, kas pilna ar visādām mantām, pārsvarā grāmatām. Te pēkšņi es sāku atcerēties, ka es Cibā esmu lasījis, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs dzīvoja kopā vienā dzīvoklītī ar Imantu Kalniņu un ka nesen viņš ir nomiris. Es jau vispār neesmu māņticīgs, bet es esmu māņticīgs, un es ne par ko negulēšu gultā kurā kāds ir nomiris. Atvilkos atpakaļ un ar nožēlu atzinos Imantam, ka es tur nevaru gulēt un apgūlos raskladuškā. Imants nopūtās un pagrieza man muguru, naktskreklā uz muguras bija izplēsts trīsstūrveida caurums. Te pēkšņi, stāvu augstāk atskanēja skaļa tuc-tuc mūzika. "Bļeģ, tā jobanā ilka atkal!" nolamājās Imants un ņēmās zvanīt pašvaldības policijai. |
|
|