esmu konservatīvs
es nēsāju vecās drēbes, nelietoju tvitteri un ceru lasīt grāmatas. tās krājas kaudzē.
nesen sāku domāt par to, kā un cik ļoti forma veido saturu un, še tev, arī citi ir gājuši to ceļu.
stāsts par to, ka lētākā tehnoloģija dominēs un attiecīgi šī forma dominēs.
varbūt karš un miers vienkārši ir neefektīvs veids kā pasniegt informāciju?.
bērnībā neviens nelasīja upīša grāmatu (kurai esmu aizmirsis nosaukumu) omg kā smadzenes mainās! aizmirst nosaukumu galvenai novelei;
robežnieki - nē, sūnu ciema zēni - nē. gājiens no klidziņas uz skrīveriem aizņēma dučiem lapaspušu un tur parasti lasītāji izdzisa, bet nosaukumu aizmirsu; turpinājums saucās - plaisa mākoņos.
vārdsakot šī grāmata nebija svarīga.
tātad šī forma veido, ko un kā domājam, tā veido smadzeņu attīstību. vai tas ir labi vai ne, tā visdrīzāk ir tikai gaumes lieta. nez vai pat mūsdienās ir jēga atdalīt indivīda domāšanu no publiskās telpas?
tagad rakstu šīs piezīmes, jo nav interneta, attiecīgi ir laiks padomāt un ppierakstīt.
zaļā zeme. atcerējos. nav svarīga zaļā zeme manā dzīvē, nu nav. attiecīgi aizgājusi mēslainē (aiz kūts). tur pat arī īliāda un odiseja. sirēnas nav svarīgas. un nebanu slikti stāsti. tādēļ ka bērnībā lasīju šos stāstus, klasiskās literatūras eksāmenā augstkolā tiku pie desmitnieka; bet nav būtiski. būtiska tagad ir zinātniskā, tehniskā literatūra, tās bīda uz priekšu domāšanu.
psiholoģijā freids, jungs un ēriksons nav svarīgi. viņu darbi un idejas ir tufta. estētiska, brīžam ģeniāla, bet no zinātnes viedokļa garām. ir noticis kvalitatīvais lēciens. psiholoģija kļūst no pasakas par zinātni - attiecīgi tā ir efektīvāka.
un tā arī ar mākslu un dzīvi. varbūt man patīk šis laikmets un māksla atgriezīsies dzīvē, jo tā tā varēs izdzīvot, ne ba nu vientulībā.
par vientulību
var vest dzīvesstilu, kas atgrūž tehnoloģijas, man nekad nav bijis televizors, es vēl joprojām blogoju sviesta cibā un gps vietā ar baudu izmantoju kartes, iekšējo azimutu un sevišķas nozīmes objektus. bet šis dzīvesveids ir vientuļš, neefektīvāks (es ne par televīziju:) un laika gaita izmirs. izmirs, jo progresīvie nekoposies ar vientuļniekiem. nekoposies, jo nepamanīs.
šīs izvēles, pieņemt tehnoloģiju vai ne mums ir. jautājums ir vai ir griba. (<= smuks teikums). brīvā griba var mainīt to, ko daram. vai mums vajag to domāšanu, kas nāk kopā ar grāmatas lasīšanu; vai ir jēga veltīt dienas, lai lasītu viena autora darbu. vai labāk ir sērfot pa drupačiņām, kas atrodas tīmeklī? atbildes man nav. man tīk abas pieejas, es gribētu spēt lietot abas. kā jau augšā rakstīju, ja ir iespēja lietot internetu aizvien mazāk lasu/spēju lasīt grāmatas. pat ja grāmatas ir tepat blakus. un nav tā, ka domāšana apstājas. televīzijas gadījumā gan zināms kūtrums notiek. bet grāmata arī ir kūtrums, būtiskākā līdzdalība ir grāmatas izvēlē - tālāk notiek pasīva uztveršana. televīzijā kanālu pārslēgšana ir zināma līdzdalība. tā ka drīzākais tas ir formas faktors. varētu arī būt, ka neveltot pietiekami ilgu laiku domāšanai (uztveršana), nenotiek pārmaiņas smadzenēs, kā piemēram atcerēšanās, kategorizēšana, apsvēršana, analīze un tā tālāk. iespējams vajag laiku. bet varbūt mēs varam pārslēgties straujāk un saglabāt šo spēju??
šeit es arī beigšu sacerējumu, jo uz šo jautājumu var un vajag atbildēt ar zinātnisku precizitāti, nevis ar stāstu, kas mani ierindo blakus freidam, jungam un ēriksonam.
(p.s. tā kā pēkšņi nomaļā kovboju ciemā parādījās internets ar nosaukumu "wireless", tad publicēšu šo un pārpublicēšu. varbūt pat pārtulkošu un aizsūtīšu neirozinātniekiem sietlā.)