Pie galda malas izkūst mans stāvs. Mušas, skudras, riekstiņi, iekostas desiņas, konfektes, sausmaizes, karotes. Ventilators, kaķa ņurdoņa, tālās stacijas duna, pulksteņa tikšķis šķirsta šo istabu kā atmiņu no kādas vasaras, kuru neviens neatceras, jo nebija klāt.

braucu viena un plika peldēt tumsā. pāri ceļam pārskrēja trīs radības - ezis, varde un lapsa. visi no kreisās uz labo.
kaut kā neticami daudz raudu. tas nav slikti, es vienkārši brīnos. es šogad, nepārspīlējot, esmu raudājusi jau vairāk nekā pēdējos ~7 gados kopā.
šodien bija bēres.

Šodien pirmo reizi dzīvē ēdu plostbārdi (tas ir dārzenis). Vēl viena no jocīgajām lietām, ko ēd franči.

Neprasīts padoms tiem, kam tuvumā izdegušie un nogurušie. Šajā stāvoklī trigero arī pavisam nelieli, mikroskopiski pienākumi, plāni, darāmās lietiņas. Izklausās ļoti pašsaprotami, vai ne, bet es pēdējo mēnešu laikā esmu piedzīvojusi entās situācijas, kurās līdzcilvēki, labi zinot manu pārslodzi un izdegšanu, ļoti neiejūtīgi reaģē, ja norādu, ka arī "šai mazajai lietiņai" man nav spēka. Piemēram, nav spēka atvērt dzīvokļa durvis, lai ātri paņemtu kādu lietiņu (pat dažu sekunžu socializācija prasa ļoti daudz resursu), nav spēka aiziet uz to netālo veikalu un aizvest draudzenei uz laukiem to vienu lietiņu (jo tad visu dienu jāpatur prātā veikala darba laiki, jāčeko, kurā brīdī apsīkst darbaspars un var aizdoties pastaigā, jāieplāno ikdienas skrējumā konkrētā lokācija), nav spēka izdomāt, ko tieši darīsim tajā tikšanās reizē, uz kuru filmu iesim, uz kuru krogu, jo pat nelieli ikdienišķi lēmumi prasa intelektuālu piepūli.

Draugi neapvainojas, bet viņu neizpratne manī rada vēl dziļāku vainas sajūtu un kārtējo stresu, ka esmu slikts cilvēks un netieku ne ar ko galā. Ņemot vērā, ka visbiežāk izdeg ļaudis ar pārspīlētu atbildības sajūtu, vislabākais veids, kā atslogot otru, ir neprasīt no viņa vispār neko, uzņemties iniciatīvu komunikācijā, paņemt aiz rociņas un aizvest uz labu vietu (saskaņojot, bet neliekot piedalīties lēmumu pieņemšanā). Foršas lietas nepiedāvāt pēdējā brīdī, jo tas atkal ir stress un dubulti pašpārmetumi, ja nesanāk izrauties.

Sapņoju par mājkalpotāju, bet laikam būtu absurdi visu nopelnīto piķi izgrūzt tādā eksistenciāli piezemētā pakalpojumā.

iztēlē redzu kā ir agrs rīts, es pieeju pie liela stiklota loga, caur kokiem var redzēt debesis, zinu, ka tālāk ir ūdenstilpne, saule jau spīd, taureņi lido, putni čivina, man rokās kūpoša kafijas krūze, un es varu apsēsties pie šī loga ar savu tasi, un ir pilnīgs ommmm.

virspusēji iepazīstoties ar pētījumiem par kolagēna efektivitāti, summa summarum ir tāds, ka vienīgais, no kura esot efekts, ir tas, kurš ir hidrolizētā (pardon, tas, kurš šķidrā) formā, tas, kurš nācis no dzīvniekiem, un efekts esot tikmēr, kamēr tu to kolagēnu lieto. t.i., nevar tā, ka tu tagad izdzer 10 ampulu kursu un tev, vsjo, visu gadu vairs neko nevajag. no, my lady. tā ka visādi kursi ir pupu mizas. bet kaut kādi pulveri... skrollējiet garām.

Kaut kā negribās īsti lasīt Sagānu šobrīd. Ārā auksti (pēc vietējiem standartiem un priekš manis, 19 grādi ir auksti jūlijam), visi tāpat smēķē un runā par politiku, pat tad, kad nedzer. Svētdien bija vēlēšanas, rezultāti tiek ļoti gaidīti, saprotams. Puse no populācijas Franciju jau ir norakstījusi, pfff.

Ooo, darbiņš atkal pielika pie aldziņas.

mana sirds jūtas pakārta gaisā. kā šūpolēs. nevaru saprast, vai piedot šajā gadījumā nenozīmētu sevi necienīt.

biju pusceļā uz darbu, kad kaimiņiene raksta - vai Rikardo viss kārtībā. es prasu, kāpēc prasa. prasot, jo izskatījies, ka pie viņu mājas aizķērusi mašīna. izlecis tieši, tieši priekšā. mašīna strauji bremzējusi un viņš vai nu ielecis (vai ielidojis) krūmos. bet viņas nevarot atrast.
metu riņķī, nesos mājās. četratā ložņājām pa visiem krūmiem un saucām. nebija. beigās izlīda no dzīvžoga labu gabaliņu attālāk. izskatās normāls, kustās pilnīgi normāls, uzvedas tā it kā nekas nebūtu bijis.

nervi dirsā. jābrauc atpakaļ uz darbu, bet man gribas vienkārši apgulties tumšā istabā, pārvilkt segu pāri galvai un gulēt vismaz mēnesi. nevienu nesatikt, ne ar vienu nerunāt, neko nerisināt, neatbildēt ne uz vienu jautājumu, neuzņemties ne par ko atbildību.

p.s. zirgs pēkšņi norāvis un pazaudējis abus savus ortopēdiskos pakavus.