Ā, re, atcerējos komunismā pavadītās bērnības mokas saistībā ar krievu valodu.

Ciemā bija iebraukusi zobārste un visiem nevainīgajiem mazuļiem vajadzēja sēsties moku beņķī un atvērt muti. Tas vēl štrunts, bet tad viņa sāka urbt.

Tie, kas zina, kas ir kārtīgs septiņdesmito gadu urbis ciema feldšeru-vecmāšu punktā, mani sapratīs. Es spārdījos, brēcu un vispār iebildu pret šo nodarbi.

Zobārste bija krieviete. Viņa visādi izmēģinājās mani pierunāt sēdēt rāmi, kamēr viņa mani spīdzina. Beigās pat pārgāja uz latviešu valodu, ko, kā labu zīmi no debesīm uztvēra medmāsa, kura asistēja zobārstei. "Skaties, Sirdniņ!" viņa teica, "daktere ar tevi pat latviski runā, sēdi mierā!"

Vai tas mani nomierināja? Ha!

Drīzāk aizkaitināja. Baigais jau nu gods, zobārste nolaidās no augstumiem, bezmaz vai latviski runā...

Ciba mani nokauj...jāpaņem atvaļinājums.

Principā es gribētu uzcept kartupeļu pankūkas. Tāds bija mans plāns. Kaut kad no rīta likās laba doma.

Bet...tas ir saistīts ar Lietām. Vispirms man vajadzētu pārģērbties, bet tas ir grūti un mokoši. Tad vēl vajadzēs mizot drausmīgi netīrus un aukstus, un riebīgus kartupeļus, piebērt visu ar smiltīm, tās būs jāslauka, vehhh...tad vēl vajadzēs to figņu rīvēt, līs asinis. Man to vajag, staigāt trīs dienas ar sūrstošām rokām? Tad vēl plīts jākurina, tas ir saistīts ar pietupšanos, bet zināmas tonnāžas cilvēkiem tas nemaz nav tik Viegli...un tad vēl cept, viss pilns ar dūmiem, rokas svilst, pankūkas te jēlas, te piedegušas, te nekādas...un tad pēkšņi es attopos, ka ēdu divdesmito pankūku un viss ir pagalam...

Labi, uzcepšu ar tās pankūkas. ko tur vairs...

Es tomēr neliekos mierā.

Referendums un ko mēs no tā varam mācīties. Mol, visu sāka ļaunie fošisti ar to poligāmo garmati priekšgalā, sarīkoja parakstu vākšanu par zubrīšanos čista latviski. OK, lai būtu. A kur ir krievu tautas nevīstošā pateicība par to, ka latvji nepavilkās uz viena idiota murgiem? Labi, vairāku idiotu murgiem - bet nepavilkās tak, ne? Kur ir brēcieni, mol, oj, latvju politiķi ir sliktie, bet tā tauta, tā tauta takš par tiem krieviem stāv un krīt! E? Nav? Slikti, ka nav! Pie tam uz analogu maucību krievu balsotāji sabalsoja, ka nemetās, ar dziesmām un dejām! Ha!

Es esmu emocionāli sakāpināts, jo es paralēli cepu pankūkas, runājos ar podagras sisto brālīti pa telefonu un skaidroju divu piektdaļu mistērijas jauneklim. Un pankūkas piedega!