sirdnA

Ā, re, atcerējos komunismā pavadītās bērnības mokas saistībā ar krievu valodu.

Ciemā bija iebraukusi zobārste un visiem nevainīgajiem mazuļiem vajadzēja sēsties moku beņķī un atvērt muti. Tas vēl štrunts, bet tad viņa sāka urbt.

Tie, kas zina, kas ir kārtīgs septiņdesmito gadu urbis ciema feldšeru-vecmāšu punktā, mani sapratīs. Es spārdījos, brēcu un vispār iebildu pret šo nodarbi.

Zobārste bija krieviete. Viņa visādi izmēģinājās mani pierunāt sēdēt rāmi, kamēr viņa mani spīdzina. Beigās pat pārgāja uz latviešu valodu, ko, kā labu zīmi no debesīm uztvēra medmāsa, kura asistēja zobārstei. "Skaties, Sirdniņ!" viņa teica, "daktere ar tevi pat latviski runā, sēdi mierā!"

Vai tas mani nomierināja? Ha!

Drīzāk aizkaitināja. Baigais jau nu gods, zobārste nolaidās no augstumiem, bezmaz vai latviski runā...