|
vispār tā varētu būt, ka tas kosmiskais nogurums, ideju krīze, atsvešināšanās, par ko tik bieži dzird pēdējā laikā, ir psiholoģiska blakne, kas nāk komplektā ar zināšanām par Zemes un Visuma vecumu un evolūcijas visvarenību. Lai gan būtu jābūt otrādi, mēs taču šajā ģimenē piedzimām tikai piecas sekundes pirms pusnakts. Vēl būs jauna diena, tā varētu domāt. Bet sajūta ir, ka mēs veci esam piedzimuši. Mūžveci un jau noguruši. Un, iespējams, vieni. Bez brāļiem un māsām un bez vecākiem. Bet ja jāiztēlojas mūžvecs bērns, tad tas ir kaut kas tik pašironisks kā Filips Džonsons. Kad viņam aptuveni ap "vēstures beigu" laiku jautāja, kas paliek, kad sabrukušas visas ilūzijas, viņš teica: "Oh, a perfectly delightful sense of living in a real world." |
|
|
manas jēgas robeža ir apmēram te. Nē, nē, nekādu strauju beigu nebūs. Par dažām baudām es vēl pastāstīšu. Jums gan tas nebūs nekas jauns. Jauna cilvēka jēga ir piedāvāt kaut ko jaunu. Tā no manis vairs nebūs. Tas ir tas, ko gribēju pateikt. Tas arī viss. |
|
|
"vientuļā māte [postpadomju telpā] ir nevis tā, kurai nav vīrieša atbalsta, bet tā, kurai nav pieejams savas paša mātes atbalsts" |
|
|
Jā, zinu, 8. marta forma šķiet atpakaļrāpulīga un saturs šķiet pazaudēts, un tomēr - gandrīz visiem patīk uzmanības apliecinājumi. Un svaigi ziedi. Un kad es šodien redzēju, cik daudz apmierinājuma tomēr bija to sieviešu sejās, kuras nāca pretim ar kaut vienu nošņurkušu tulpīti vai rozīti, kaut vai no citkārt pavirša kolēģa saņemtu vai pat no nepazīstama garāmgājēja, man viss gaiss apkārt sāka šķist mazāk drūms un nospriegots. Turklāt ja ņem vērā statistiku! Nu, nepietiek sievietēm uzmanības. Jūs te viendien šērojāt nodarbinātības rādītājus, pēc kuriem sanāk, ka privātajā sektorā strādājoša iedzīvotāju trešdaļa (mīnus mikrouzņēmēji un frīlanceri, kuru esot ap 200 tūkstošiem) faktiski uztur pārējās divas trešdaļas. Bet tāda taču ir arī demogrāfija. Sieviešu mums ir vairāk nekā vīriešu. Un ir vispārējs konsenss, ka ap 95% sieviešu tomēr pirmām kārtām sagaida vīrieša uzmanību. Ja vispārpieņemti rēķinās ar nepilngadīgo un senioru aseksualitāti, uzmanības vērto vīriešu paliek tikai puse no visiem, kas par tādiem pēc papīriem uzskatāmi. Pat vēl mazāk, ja atmet arī gejus. Sanāk, ka heteroseksuāli vīrieši spēka gados ir tāda pati minoritāte. Un kā jokoja Dožģa Belkovskis šodien - mums, minoritātēm, ir jāturas kopā. Jo postpadomju telpas iedzīvotāju vairākums ir postseksuāļi. Mazs neviltots prieks šodien tomēr bija gaisā pelēkajā Rīgā. Ņemot vērā visus augstākminētos apstākļus. |
|
|
jaunā vienkāršība nav stils. Jaunā vienkāršība ir nelaime. Jaunā plakanība tā ir. Neviennozīmības trūkst. |
|
|
neskaties smārtfonā bet pasaki cik stundas nedēļā tu pavadi tiešām viens - guļot, tualetē, dzerot naktī pienu pie ledusskapja pa taisno no pakas, ejot kaut kur no viena pie otra. Cik stundas nedēļā patiešām? Tā ka nav neviena cita |
|
|
lai nodzīvotu dienu līdz galam, man tiešām bieži pietiek tikai ar to, ka smuks džeks paiet garām, vai gudra meitene. Vai arī ka kaut ko foršu izlasu. (Tāpēc neļaujiet man neiet ielās un uzdodiet jautājumus. Nē, ne man tieši - bet pirmām kārtām skaļi paši sev. Un ejiet ielās; es varbūt noiešu garām.)
|
|||
|
patīk Džona Berdžera atziņa - vienkārši cilvēki tikpat kā nelieto vārdu bet, jo viņi neredz pretrunas |
|
|
Dzimtais pagasts svētku rotā bagātīgi izmanto jumi. Un kad vienbrīd paviršā acu uzmetienā pamanīju jumī divgalvu ērgli, nevaru to tur vairs neredzēt. |
|
|
Es varētu iesist pa seju tam, kurš ar mani, tipa, solidarizējoties teiktu, ka arī geju audzināts bērns var izaugt normāls |
|
|
Ušakovs ir nevis krievu nacionālists, bet gan parasts korumpēts oportūnists. Viņa vēlētāji gan tādi nav. Tie ir daudznacionāli urlas (latviešu un krievu pirmām kārtām), kas aiz bada un stulbuma matos saies drīzāk savā starpā, nevis ar kādu "ideoloģisko" pretinieku. Visa LV politika (ne tikai Rīgas, kas ir pat diezgan samiernieciska) ved šāda pilsoņu kara virzienā. Robeža tur būs nevis etniska, bet divu dažādu blefu - to, kuri braukā ar taksify lielvārdes musturu eternity šallēs, un to, kuri, izkāpjot no sabiedriskā transporta dzimtajā mikrorajonā, veltī līdzcilvēkam pelnītu ģebil. Tas ir, robeža jau tagad iet starp patērniecisku klaunādi un dzīvniecisku besi. Ar apdraudētu valstiskumu tam nav nekāda sakara. |
|
|
beigās izrādās, ka visa ētika ir par to, lai pats sev saglabātu veselu ādu (ļoti nepatīk tetovējumi. Bet baltos vīriešus iekārot ir politnekorekti nu jau faktiski vienmēr)  |
|