Pegijas · Lī · interjers

Vai jums mēdz būt tāda sajūta, ka viss svarīgākais notiek šodien?

Visiem publiskajiem runātājiem ne vien gadās tautoloģijas, bet viņi tās bieži pat speciāli izmanto, lai tādā kā joka veidā tiktu ārā no domas strupceļa. Ir iegājusies etiķete par to uzreiz arī atvainoties. (Tā iegūstot papildu laiku, lai sagatavotos nākamajam sakāmajam.)

Par Love is Love gan neviens nesaka - atvainojiet par tautoloģiju. Un pareizi dara.

pašam, protams, šķiet, ka mans antiestablišmenta tonis ir drīzāk līksms un ķircinošs nevis rūgts

viena no kaitinošākajām scenāristu klišejām ir likt mājienus izteikt garās līdzībās

visa tā saviesīgā tērzēšana, lai neuzkrītoši pārbaudītu, cik bīstami mēs cits citam varam izrādīties

par prokrastināciju runājot, pieļauju, ka visskaistākās mīlestības vēstules pasaulē ir uzrakstījis kāds diletants ar rakstnieka ambīcijām un ne jau savai paša mīlai, bet kameras biedru vietā viņu draudzenēm. Par cigaretēm vai arī lai paliktu dzīvs.

Rīgas jeb Karapetjana jeb t.s. LNOB Faustu mierīgi varētu rādīt kinoteātros visā pasaulē (laba ieraksta režisora uzraudzībā)

Eduārs Luī liek nojaust, ka body shaming un seksisms ir nabagu padarīšana, jo kad tev nekā cita nepieder, kā vien paša miesa, tad ar to tu arī mēries.
(Vispār iztulkojiet kāds En finir avec Eddy Bellegueule. Es gribu mammai parādīt.)

ko es šorīt atradu internetā:
radošu iniciatīvu, kur no otrreiz izmantotām lietām un atkritumiem taisa tūlīt pat ārā metamus sūdus (Latvijā ļoti populāri)
Dāņu arhitektu, kurš kā visi dāņu arhitekti (visi arhitekti, starp citu, šobrīd ir dāņu) stāsta par Human interaction through architecture. Jeb citiem vārdiem - kādos tik visādos veidos tauta var iet "kasdārzā" dāņu arhitektu radītajos sūdos.
Rīgas domes interaktīvajā platformā, izrādās, tauta var izteikt elektroniskus viedokļus un vēl arī pati tos apskatīties.

Timotijs Snaiders stāsta par kādu Holokaustā izdzīvojušu sievieti (tātad ļoti vecu), kas pēc Trampa uzvaras atteikusies no savas vēža terapijas un nu ir mirusi. Jo nav gribējusi vēlreiz piedzīvot to, kā lietas attīstījās pēc 33. gada Vācijā. Un Timotijs Snaiders uzskata, ka viņa nav nedz pārspīlējusi, nedz bijusi paranoidāla.

pamanīju, ka manā skaisto un gudro cilvēku sarakstā tikpat kā nav aktieru un operas dīvu. Un īstenībā nav arī izpildītājmākslinieku. Tikpat kā nav.
Nē, nē, mīļi man viņi ir. Bet kā mīļumiņi, mājdzīvnieki vai kā komiksu varoņi.
Cirka kaķi, īsi sakot.
Pabužināt var, bet ne jau pie viesību galda!

Zombiju no cilvēka (aptuveni pēc Pjaķigorska) atšķir tas, ka cilvēkam ir savas dzīves koncepcija. Zombijam varbūt ir kaut kādi plāni un varbūt pat rīcības programma, bet koncepcijas nav. Un to uzreiz var redzēt.

šorīt tik daudzi feisbukā dabūja manu unfollow par stulbumu, ka man faktiski nav jēgas tur pašam vairs palikt

Dvoržāka Devītā, ja kas, ļoti labi iet kopā ar geju porno. (Esmu jau stāstījis, ka oriģinālo soundtreku parasti aizvietoju ar klasiku vai Nilsu Frāmu). Bet sižetam tādā gadījumā jābūt ar kaut minimālām dramaturģiskām ambīcijām.

ir tāds psihisks defekts, ka ja tu neiekļausies, tu nomirsi
un vēl - ka gaiss ir indīgs

Ar arhitektūru ir tas pats, kas ar intimitāti.
Ja tu piemēram esi palicis pie kāda pa nakti un pēctam esi bijis liecinieks viņa vai viņas rīta rituāliem, un ja tu turklāt esi jauks un zinātkārs cilvēks, tad tu tam namatēvam vai namamātei kļūsi pat tuvāks nekā kniebiena vai ātras pēckniebiena atvadīšanās, vai kādas savu biasu noteiktas deguna raukšanas gadījumā.
Būšana kopā ar kādu viņa rīta kailuma un ievainojamības laikā pa īstam satuvina.
Un ar arhitektūru tas pats. Kā ciemiņš tu ar to sastopies vienmēr tieši tās rīta rituāla laikā. Tad, kad tā vēl tikai pucējas, vēl tikai krāsojas, vēl ir īgna pirms pirmās rīta kafijas. Vēl nav bijusi par sevi gatavo priekšstatu rīta dušā.
Labticīgs ciemiņš, to vērodams, nekad nerauks degunu. Tieši to pazīdams, viņš namamātei tuvāks kļūs.

Viens no murgiem, kas frīkventi atkārtojas, kopš sevi atceros, ir ka ēkas ir ļoti bīstamas, bet visi cilvēki, kas tajās ir, to nezina. Tikai es. Bet arī tādā tādā kā vispārēja principa veidā, nevis konkrēti. Zinu, ka tās ir a priori bīstamas, bet kur katrā konkrētā ēkā bīstamība izrādīsies, iepriekš zināt nav iespējams.
Visbiežāk bīstamas ir kāpnes. Un neviens to nesaprot. Drošākais ceļš uz akrofobijas saasinājumu slēgtās telpās ir kāpņu šahta. Tā bieži izrādās ārkārtīgi dziļa. Margas - pārāk zemas, vai arī to vispār nav. Vai arī kāpnes ir pārāk stāvas. (Un neviens to neredz! Vai arī nedomā par to.) Tās pilnīgi noteikti ir slikti nostiprinātas, un sperot pirmo soli lejup, augstākais laids atdalās no pārseguma malas, un krīt, līdzi paraudams visus apakšējos. Tā ka tu ar vienu kāju jau esi pāri bezdibeņa malai. Un kāpnes ir ļodzīgas. Jo augstāk kāpj, jo ļodzīgākas.
Un tad ir daudzas paviršu celtnieku atstātas šahtas un caurumi pārsegumos, kurus gādīgas namamātes piesedz ar kājceliņiem vai paklājiem, lai ciemiņu priekšā nebūtu kauns. Pašas par to caurumu pamazām pavisam aizmirsdamas. Un es zinu, cik celtnieki mēdz būt pavirši un cik daudz attaisnojumu spēj atrast savai paviršībai. Un cik namamātes ir centīgas neērtu reāliju pasalaucītājas "zem paklāja". Un visi iesaistās šajā blefā - mīļā miera labad piever acis uz celtnieku neizdarību un namamātes bīstamo kārtības mīlestību. Bet caurums grīdā taču ir!
Un bīstami kakti. Pažobelēs un vāji izgaismotās vai pavisam aklās telpās. Neviens par tiem nedomā! Atkal kaunās varbūt vai arī nekad tur nelien. Visbiežāk tiešām nelien, tāpēc arī tos neredz, bet man kā profesionālim par tiem taču ir jāzina. Tāpēc es lienu un redzu, cik kakti ir bīstami.
Logi ir bīstami, jo piedāvā negaidītus skatupunktus. No pierastā skatupunkta bīstami atšķirīgus. Šī bīstamība gan man pašam ir visintiģējošākā. No adrenalīna lēciena loga priekšā es vismazāk baidos. Reizēm pat tieši pēc tā visvairāk tiecos. Pēc negaidīta skatupunkta provokācijas un bīstamības, kas tam piemīt.
Par balkonu un vienmēr slikti nostiprinātu vai stipri iepuvušu siju bīstamību ir pat kaut kā smieklīgi runāt. Cik acīmredzama tā ir. Un cik pierasts ir to neredzēt.
Runa, protams, ir par vecām mājām. Tās īstenībā ir vienīgās, par ko ir vērts runāt. Jaunajām vēl nav nedz rakstura, nedz biogrāfijas, tāpēc nav arī bīstamības. Plikas un plakanas un iepriekšparedzamas visas jaunās ēkas ir.

Tās asaras, kas man tikko izsprāga, īstenībā ir saulesdūriens

GĻebs Pavlovskis: "man nebija laika runāt ar masām. Bija pārāk daudz jāizdara. Es runāju ar savu šauro inteliģentu loku viņu valodā, un tad viņi varēja tulkot tālāk, ja kādam radās tāda interese."