Pegijas · Lī · interjers

(Vienīgi savam priekam un tāpēc, ka brīdis atbilstošs, šo to vajag sakārtot, un galugalā man tepat blakus aug māsasmeita)

"Zaķis arī gribētu pamijkrēšļot."
"Lai mijkrēšļo," Ezītis sacīja un iznesa uz lieveņa vēlvienu pītu krēslu.
"Drīkst ienākt?" Zaķis jautāja. Viņš bija stāvējis pie lieveņa, kamēr Lācēns ar Ezīti sarunājās.
"Ienāc," Ezītis sacīja.
Zaķis uzkāpa pa kāpnītēm un rūpīgi noslaucīja ķepas kājslauķī.
"Slauki, slauki," teica Lācēns. "Ezītim patīk, ka ir tīrs."
"Drīkst apsēsties?" Zaķis pavaicāja.
"Sēdies," teica Lācēns. Un Ezītis ar Lācēnu arī apsēdās.
"Kā mēs mijkrēšļosim?" jautāja Zaķis. Ezītis klusēja.
"Sēdi mijkrēslī un klusē," teica Lācēns.
"Bet vai sarunāties drīkst?" Zaķis vaicāja. Ezītis atkal klusēja.
"Sarunājies." teica Lācēns.
"Es mijkrēšļoju pirmoreiz," Zaķis teica: "tāpēc nezinu noteikumus..."

"tāpēc nezinu noteikumus. Nedusmojieties uz mani, labi?"
"Mēs nedusmojamies." Ezītis sacīja.
"Kad es uzzināju, ka jūs mēdzat mijkrēšļot, es sāku sāku skriet šurp, pie tavas mājas, Ezīt, un lūrēt, lūūk, no tā tur krūma. Redz, domāju, cik skaisti viņi mijkrēšļo! Kaut es arī varētu! Un jozu mājās, un nonesu no bēniņiem veco krēslu, apsēdos un sēžu..."
"Un kā bija?" jautāja Lācēns.
"Nekā. Kļuva tumšs." teica Zaķis, "Domāju - nē, tas nav tik vienkārši - tikai sēdēt un gaidīt. Palūgšu, domāju, pamijkrēšļot kopā ar Ezīti un Lācēnu. Varbūt atļaus."
"Mhm," Lācēns teica.
"Vai mēs jau mijkrēšļojam?" Zaķis jautāja. Ezītis raudzījās, kā lēnām nolaižas krēsla un migla plājas ieplakās, un tikpat kā neklausījās Zaķī.
"Bet vai mijkrēšļojot drīkst dziedāt?" jautāja Zaķis. Ezītis klusēja.

Ezītis klusēja.
"Dziedi," teica Lācēns.
"Bet ko?"
Neviens viņam neatbildēja.
"Drīkst kaut ko jautru? Es uzdziedāšu kaut ko jautru, citādi vēsi metas."
"Dziedi," teica Lācēns.
"La, lā! La, lā!" Zaķis iekaucās. Un Ezītim kļuva pavisam skumji. Lācēns jutās neērti Ezīša priekšā, jo bija, lūk, atvilcis līdzi Zaķi, un Zaķis gvelž sazin ko, un tagad vēl arī dziesmu kauc. Nezinādams, kā rīkoties, Lācēns iekaucās līdzi Zaķim.
"La, lā, lu, lū!" Lācēns kauca.
"La, lā, la, lā!" dziedāja Zaķis. Bet krēsla pamazām sabiezēja, un Ezītim bija gluži vai sāpīgi, to visu klausoties.
"Paklusēsim," Ezītis sacīja, "ieklausieties, kāds klusums!"

"ieklausieties, kāds klusums!"
Zaķis un Lācēns apklusa un ieklausījās. Pār pļaviņu un pār mežu klājās rudens klusums.
"Un kas tagad jādara?" čukstus jautāja Zaķis.
"Csss," teica Lācēns.
"Tagad mēs mijkrēšļojam?" nočukstēja Zaķis. Lācēns pamāja ar galvu.
"Jāklusē, kamēr... satumsīs?" Kļuva pavisam tumšs un virs egļu galotnēm parādījās zeltīta mēness pusīte. Ezītim un Lācēnam uz brīdi kļuva siltāk ap sirdi. Viņi saskatījās un tumsā sajuta, ka ir viens otram uzsmaidījuši.