Pegijas · Lī · interjers

Biju pilsētā šovakar un sajutu to, ko visādi pārpratumi bija itkā notrulinājuši - gadalaiku maiņu. Pirmkārt jau to, ka atkal var atšķirt dienu no nakts un nevis tur darbadiena-uzdzīve un pat ne astronomiskā ziņā, bet ar ožu. Mūri ir atmodušies. To vislabāk jūt, kad no pilsētas izbrauc. Vai iebrauc. Sēdīšos tagad uzrakstīt savu pilsētas sāpi ar divas nedēļas norautu termiņu tik neatbilstošam medijam kā arch.žurnāls. Un lai viņi mani pēc tam vairs negrib.

Arhitekts ir tā tipa mauka, par kuru saka, ka viņai patīk tāds darbs

teja izdzēsās apmēram tad, kad usne ierakstīja šo

specveltījums jurim_tiltam no sērijas "sentimentālais muļķis".
tikko iznācis no kioska, stāvu ilgās gaidīšanas krustojumā, kad mani uzrunā maziņš, bet jauks šmulis ar lūgumu "помогите, пожалуйста, застигнутса. молня выскакивает." un knibinās gar savu vējjakas raiferīti. Nu palīdzēju. A tikmēr izrādās, ka ir otrs, kurš tajā pašā laikā kaut kur aizmugurē šurī pa manu bikšu pakaļkabatām. Nav skaidrs, kāpēc es iznākot no kioska, maku noglabāju nevis tur, bet pretēji paradumam, džaketes iekškabatā.