Pegijas · Lī · interjers

Aizbraucām ar vedjmah un dažiem teātra ļaudīm (tāpat skatuves tērpos) uz kamčatku. Pirms tam kartē skatījāmies, ka tur, gar maniem bērnības mazdārziņiem ir taka, pa kuru var iziet uz ņujorku, īsi sakot es ceļu tātad zinu. Izlēcām no autobusa pareizajā kilometrā un tur protams viss savādāk izskatās - dubļains, vietām ūdeņu pārrauts grants ceļš gar jūru, tādu kā vladivastokā, ja skatās no salas. Otrā pusē plašums un purvājs, aiz kura tālumā spīd slepenas bāzes kā no fantastikas filmām ar islāmiskiem kupoliem un TV torņiem. Ejot pa ceļu brīžiem nodrebēja zeme un no zemūdens taisni pāri pār ceļu un savannā iekšā izšāvās dažādi militāri braucamrīki, notriecot retus trajektorijā gadījušos vietējos, tādus radiācijas saindētus leļļus, kam ne virzienu ne naktsmājas paprasīt. Vēlāk mežiņā aiz līkuma tādi mūs saņēma gūstā...

Saņēma gūstā un atņēma tērpus. Vispār pabrīnījāmies, kā viņiem tas izdevās, jo intelektuāli esam daudz stiprāki un arī nekāds spēks netika pielietots. Droši vien tāpēc, ka viņi pie tā nogurdinoši smagā gaisa vairāk pieraduši. Viņiem bija vadonis, divarpus metru garš blonds ārietis, kam ļaunumā nav līdzīgu. Biju tik satriekts par draugu ciešanām, kurās pats esmu viņus ievilcis, ka sāku redzēt sevi no malas. Kādu rītu virtuvē, kad ārietis grozījās loga atspulgā, pielaikodams manu labās drānas uzvalku, apmetu viņam ap kaklu lentu un mēģināju žņaugt. Leļļi bez vadības apkārt lauzīja rokas, bet vedjmah un biedri bija nolemti visādiem katorgas darbiem turpat virtuvē. Vadonis nogāzās uz grīdas un es uzmeties viņam uz krūtīm dauzīju galvu pret grīdu, kamēr tā salūza.