Aizbraucām ar vedjmah un dažiem teātra ļaudīm (tāpat skatuves tērpos) uz kamčatku. Pirms tam kartē skatījāmies, ka tur, gar maniem bērnības mazdārziņiem ir taka, pa kuru var iziet uz ņujorku, īsi sakot es ceļu tātad zinu. Izlēcām no autobusa pareizajā kilometrā un tur protams viss savādāk izskatās - dubļains, vietām ūdeņu pārrauts grants ceļš gar jūru, tādu kā vladivastokā, ja skatās no salas. Otrā pusē plašums un purvājs, aiz kura tālumā spīd slepenas bāzes kā no fantastikas filmām ar islāmiskiem kupoliem un TV torņiem. Ejot pa ceļu brīžiem nodrebēja zeme un no zemūdens taisni pāri pār ceļu un savannā iekšā izšāvās dažādi militāri braucamrīki, notriecot retus trajektorijā gadījušos vietējos, tādus radiācijas saindētus leļļus, kam ne virzienu ne naktsmājas paprasīt. Vēlāk mežiņā aiz līkuma tādi mūs saņēma gūstā...