Nekad vēl nebiju jutusies tik draņķīgi kā šodien. Ātrums vienmēr ir bijis mana prioritāte, bet šodien nevaru pakustēties, kliboju un knapi uzsāku kustību. Sajūta, ka pārvietojos ar ātrumu kilometrs stundā un tas nemaz nav smieklīgi - traumētas pēdas [tulznas, zilumi, uzpampums + pārējie kāju muskuļi (jo sevišķi ikriņi) rauj krampjos no pārslodzes]. Un man vēl bija doma šajā nedēļā lekt ar izpletni. Nesanāks. Arī darba dienu neizturēju līdz beigām, pat laicīgi neierados, jo fiziski grūti - līdz asarām. Vismaz mierinājums, ka man ir saprotošas kolēģes [kolēģiem ir jāizpalīdz brīžos, kad viņi draņķīgi jūtas].