bet pēdējās dienas es lēnām mirstu. zobiņš sāp. un sāp tā, ka sāp ij žoklis, ij kakls, ij fuckin' austiņa. un sāp ne jau dēļ cōmura or something like that, bet gan tāpēc, ka augti sadomāja. nedarīties tos ibumetīnus, pagulēt normāli arī nevar.

viss ir slikti, tātad.

Man ir radusies pārliecība, jau pāris gadus atpakaļ, ka liepājnieks patiesībā ir Liepājnieks. Jā, ar lielo L. Piedzimt un uzgaut tai Latvijās kaktā neatgrieziniski atstāj fundamentālas pēdas indivīda raksturā. Vai arī tā ir manas ģimenes specifiska iezīme.

Anyways.

Viens no tādiem pēdveida nospiedumiem manā raksturā ir jūra. Daudzos un dažādos variantos. Piemēram, uz jūru jādodas spēkus smelties īsto vētru laikā vai arī parastā, vienmuļā laikā. "Īstā jūra" ir visur tur, kur nav tas izsmiekls, kas kartēs apzīmēts ar Rīgas Jūras Līcis or whatnot. Tāpat arī pilsētas pludmales = tas ir slikti un sevi cienošs... pērkonzaķis tur nepeldās, bet meklē mežonīgākas pludmales.

Arī lietū var peldēties, jo pērkonzaķi nav no cukura.
Arī aukstumā var peldēties, jo pērkonzaķi ir maskējušies roņi.

Un jā, no visām ūdenskrātuvēm, jūra ir the ultimate one. Netiek atzīti ne ezeri, ne upes, ne grantsbedres. Jūra, mūžam.


---
Jā, lieliski, bet šogad es sezonu atklāju Ķīšezerā.
Un man riebjas ezeri, kuros es līdz šim tā arī nebiju peldējusies.
Man riebjas ezera dūņveidīgās smiltis.
Es spiedzu, kad saskaros ar ezer-zālēm.
Man arī krasta smilts riebj.
Es ilgojos pēc jūras.

Bet tik un tā, šodien, vēlāk, mēs atkal dosimies cepināt miesas pie Ķīšezera un gulbjiem, un es turpināšu īdēt, lai braucam uz jūru, jo ezeri galīgi nerullē.

Veiksmīgi pārdzīvota diena.

Varēju sevi prezentēt labāk, lai gan jutos diez gan labi nevertheless. Paklausījos kritiku par sevi, smaidīju un laku alu. Viss beidzās ar semi-riksīti uz pēdējo/pirmspēdējo transportu mājās. note to self - tas ka tie transporti beidz transportēt tik nelāgi ātri man nemaz nepatīk. ar steigu jāatrod "ideālais dzīvoklis centrā".

Dienas highlights laikam jau bija iet cauri gandrīz vai visai Vecrīgai savā zaļajā viduslaiku kleitiņā. Yay, me!

Mācos savu viduslaiku tekstu, šļurbēju jau nez kuro Liepājas šķīstošu un klusi vēlos, kaut rītdiena jau būtu pienākusi. Mazliet arī ceru, ka tēts tomēr ieradīsies uz manu mazo mega pārbaudījumu un prelūdiju nākošā dzīves pakāpiena iekarošanai.

Jāpakvēpina vēlmazliet vīraks un vēlmazliet jāpastāsta sev, ka esmu Ilzebe, līdz es par to dāmu arī kļūšu.

Izcils pārbaudījums maniem nerviem.
Jau nez cik ilgi raustas nervs pie kreisās acs.

Note to self - autobusi uz Mīļo-grāvi pēc 23 neiet, un vienmēr tu, dāmīt, pie eks-Vīrieša pa nakti palikt nevarēsi!

es šovakar paraudāju vannasistabā uz grīdas, pārcietu sirdssāpju lēkmi, lasīju eksmes blogu daudz un dikti, slimoju ar es-negribu-iet-gulēt, backgroundā mazliet stresoju par rītdienu, sastrīdējos ar dzīvokļbiedru (mazliet un varbūt nosacīti), gari un plaši izrakstījos par savu nelaimīgo attiecību epopeju septiņu gadu garumā.

nē, es neizstudēju vēlreiz darba tekstu;
jā, man negribas rīt iet mācīties;
nē, es neuzrakstīju vēstuli antropoloģijas programmas direktorei;
jā, man bija jābūt gultā roughly divas stundas atpakaļ, vai varbūt mazāk.

---
mani sapņi ir ļauni. vakarnakt es apprecējos. žēl, ka tas bija sapnis, no vienas puses. man patika tā dzīve, mazliet. lai gan racionālais es īsti aizmidzis nebija, es baigi apsvēru kā ta nu tur būs - tik 30 dienas ir KAUT KAS un jau precās, ko ta nu teiks cilvēki? bet sapnī tēti satiku, stāstīju viņam lietas, un viņš mani pie pseido-altāra veda, tur mēs gadījām manu vīriņu un es ar papu par zviedriju runājos. sasaucās ar šodienu, kad tētis tik tiešām (atkal) atradās.

ar tiem sapņiem ir tā -- es negribu vakaros iet gulēt, jo pienāks jauna diena un man šobrīd ļoti nepatīk jaunas dienas; however, kad es guļ, es negribu celties, jo man patīk (bieži vien) tā pasaule, kurā es nonāku. kā kāzas vakarnakt ar TO PERSONU.

vai vēl šausmīgāk - es kaut kad aizmigu TAI PERSONAI blakus un sapņos redzēju, ka pamostos apskauta. cik pretīgi bija pēc tam pamosties, un secināt, ka tas bija fuckin' goddamned sapnis.

--
So, es tagad eju gulēt, varbūt lai precētos atkal, vai ko vēl nelaimes, un rīt celtos, pastudētu Rīgas vēsturi un pēcpusdienā brauktu uz darbapmācību. hah.

tulkoju tekstu par augstākās matemātikas... kaut ko... naiss. Kļūstu tik gudra, tik gudra, ka šausmas. un pirmās haltūras, pirmās naudas. pieaugšana, here I come.

Pēdējā laikā man patīk ij klusumā pasēdēt, ij kaut ko palasīt. Un noslēgties no visas pasaules, darot kaut ko vienveidīgu un laik..-ēdīgu.

Series of crime it is!

Kontā ir Dexter pirmā sezona - lai paskatītos par ko tad lielās slavas gaviles; visvairāk patīk pielietotā valoda. Milzīga sajūsma mani nepārņem, bet skatīties var.

Pateicoties Fox Crime pie mammas atklāju Castle, kontā pirmā sezona un aptuvena otrās sezonas pirmā puse. Ne tikai man tīk galvenais male actor (Nathan Fillion no Firefly, should I say more?), bet arī pats seriāls ir jauks, nenopietns (cik, nu, var būt nenopietns seriāls par slepkavībām). Feina atslodze, īpaši pēc Dexter.

Tam visam pa vidu arī (beidzot) noskatījos tās sērijas, kas man no Bones iekrājušās. Yay, ka Andžela & Hodžins apprecējās, WTF par visu to Bones & Booth fiasko.

Anyways, jāatrod vēl kaut kas, ar ko aizpildīt dienas, Dexter non-stop skatīties es arī nevaru, negribas slepkavniekus sapņos satikt, y'know?

"I told you, I'm fine." Hermione said. "You know – fucked up, insecure, neurotic and emotional."