es šovakar paraudāju vannasistabā uz grīdas, pārcietu sirdssāpju lēkmi, lasīju eksmes blogu daudz un dikti, slimoju ar es-negribu-iet-gulēt, backgroundā mazliet stresoju par rītdienu, sastrīdējos ar dzīvokļbiedru (mazliet un varbūt nosacīti), gari un plaši izrakstījos par savu nelaimīgo attiecību epopeju septiņu gadu garumā.
nē, es neizstudēju vēlreiz darba tekstu;
jā, man negribas rīt iet mācīties;
nē, es neuzrakstīju vēstuli antropoloģijas programmas direktorei;
jā, man bija jābūt gultā roughly divas stundas atpakaļ, vai varbūt mazāk.
---
mani sapņi ir ļauni. vakarnakt es apprecējos. žēl, ka tas bija sapnis, no vienas puses. man patika tā dzīve, mazliet. lai gan racionālais es īsti aizmidzis nebija, es baigi apsvēru kā ta nu tur būs - tik 30 dienas ir KAUT KAS un jau precās, ko ta nu teiks cilvēki? bet sapnī tēti satiku, stāstīju viņam lietas, un viņš mani pie pseido-altāra veda, tur mēs gadījām manu vīriņu un es ar papu par zviedriju runājos. sasaucās ar šodienu, kad tētis tik tiešām (atkal) atradās.
ar tiem sapņiem ir tā -- es negribu vakaros iet gulēt, jo pienāks jauna diena un man šobrīd ļoti nepatīk jaunas dienas; however, kad es guļ, es negribu celties, jo man patīk (bieži vien) tā pasaule, kurā es nonāku. kā kāzas vakarnakt ar TO PERSONU.
vai vēl šausmīgāk - es kaut kad aizmigu TAI PERSONAI blakus un sapņos redzēju, ka pamostos apskauta. cik pretīgi bija pēc tam pamosties, un secināt, ka tas bija fuckin' goddamned sapnis.
--
So, es tagad eju gulēt, varbūt lai precētos atkal, vai ko vēl nelaimes, un rīt celtos, pastudētu Rīgas vēsturi un pēcpusdienā brauktu uz darbapmācību. hah.
these thoughts... - Post a comment
burned a hole in my heart
Afīna Kedavra (shyzo) wrote on June 16th, 2010 at 12:32 am
so