izlasot šo redzu lakstīgalu naksnīgā kokā.. viņa dziedās un trieks sevi pret ērkšķi, lai piedzimtu roze, liela, skaista un sarkana.

Un manas rozes vēl košsarkani zied. Ne tik krāšņi kā vasarā, tagad tā pieticīgāk un uzmanīgāk, mazākiem ziediem, bet krāsa vēl joprojām dziļi sarkana.

ak, lakstīgalas..

Šī nelielā, bet tomēr intresantā nianse ir pazīstama man arī.

Rozes ērkšķi vējā vēl ilgi strāpējās gar logu, un tiecās tieši iekšā pretī masīvam rakstāmgaldam. Sākumā es nenojautu, kas rada tās savādās skanas, bet vēlāk ar žēlumu nolūkojos kā rudens lietū un vējā šī garā roze paliek vājāka un arvien klusāka, noliecoties pie zemes.

Tolaik man tie ērkški man kaut ko smeldzīgi atgādināja.