Šī nelielā, bet tomēr intresantā nianse ir pazīstama man arī.

Rozes ērkšķi vējā vēl ilgi strāpējās gar logu, un tiecās tieši iekšā pretī masīvam rakstāmgaldam. Sākumā es nenojautu, kas rada tās savādās skanas, bet vēlāk ar žēlumu nolūkojos kā rudens lietū un vējā šī garā roze paliek vājāka un arvien klusāka, noliecoties pie zemes.

Tolaik man tie ērkški man kaut ko smeldzīgi atgādināja.