Es arī nevaru saprast, pirmkārt, ko pati gribu. Piektdien, piemēram, gribēju jūsu atbalstu, bet sanāca savādāk. Un beigās jutos vēl daudz sliktāk. (Es neko nepārmetu! Būtu labi, ja pati zinātu, ko gribu katru brīdi.)

Ā, nu labi, ka tu nepārmet, jo teikšu godīgi, un vari ņemt vai neņemt ļaunā,- es gan pārmetu. Pirmkārt, ja negribēji nākt, nebija spiesta lieta, otrkārt, ja jau biji atnākusi, varēji vismaz cilvēcīgi pateikt, kas ir par lietu, bet ko gan tur daudz.
Vispār tās pasēdēšanas izvēršas arvien tizlākas un tizlākas, tad vienam kaut kāda neiroze, tad otram, i saprast nevar, ko teikt un ko neteikt.

Es zinu risinājumu. Tiekamies 1.septembrī.

Jā, droši, es gan pirmajā netieku, bet uz septembra beigām gan jau izbrīvēšos.

Tad jau sazināsies.