Un vēl man, starp citu, stipri vien ļoti patīk skatīties UFC kautiņus (un tiešām tā, ka stipri vien ļoti; pie vakardien skatītā 173. sērijas main event'a aiz sajūsmas nekā mierīgi iekārtoties nevarēju, cik fucking skaisti to brazīli (brazīli vai brazīlieti?) atštaukāja (nē, man nepatīk brazīļi, un es pat nezinu, kāpēc (jo vecāka kļūstu, jo vairāk uz āru lien visādi čuķ ņi uz rasismu velkoši aizspriedumi; kas tas vispār ir un kādā sakarā))), bet ir divas lietas, kas man visu to pasākumu mēdz mazliet pabojāt, un tās ir, attiecīgi, pirmkārt, ka no ringa malas uz visu reizēm noraugās līdzpaņemtie cīkstoņu bērni (I mean, really, the fuck is that, "here, sweetie, watch your daddy beat this other man's face into a bloody mess"? really?), un, otrkārt, tās ausis, tās viņu briesmīgās ausis, āāā, I can't.
Visādi citādi, jā, iesaku.

Nevaru izdomāt, aiziet uz to Stūra māju vai tomēr ne. Jo, būsim nu godīgi, vienīgais, kas mani tur patiešām interesētu, būtu iespēja atkal nokļūt manā ceturtā stāva kabinetā, no turienes rekonstruēt dienišķo gājienu uz pie-ēdnīcas našķotavu pēc launaga bulciņas, un noslēgt visu ar centieniem vēlreiz tikt uz pagrabstāvā esošo kopētavu, pa ceļam neapmaldoties. (Tur pie sienas pielīmēto lapu ar uzrakstu "Izejas nav!!", domāju, nekad neaizmirsīšu.)
Nēnu laikam jau tomēr jā.