Iekšā gan ir milzīga skepse par visu to pasākumu, bet ko tur daudz noliegt, tāpatās Holivudas versiju ōsomajam korejiešu Oldeuboi noskatīšos, tikko tāda iespēja būs. Kaut vai tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, lai pēc tam varētu spļaudīties par to, cik ļoti amīši ir spējīgi materiālu sabojāt, labas filmas pāruzņemot. (Tiesa, uz pūķa tetovējumu šajā ziņā pieveru acis, bet nu tur arī lielā mērā jāpasakās mūzikai un Danielam Kreigam. (For his eyes are pure magic.))

Visādi citādi vakar noskatījāmies Redemption (jeb svaigāko Džeisona gabalu (un šai frāzei stipri vien pilntiesīgi būtu jākļūst par atsevišķa žanra nosaukumu, jo nu tiešām)) un Broken. Ja pirmā bija vienkārša kā ķieģelis (pat ar visu to, ka mistera Steitama atveidotais mordobojs neierastā griezienā atklājas kā emocionāli vārīgs un romantisks mordobojs), tad otrā bija no visām iespējamām pusēm sāpīgi brīnišķīga. (Kā arī lika apjēgt, cik ļoti esmu Bondus pārskatījusies, jo uz šī aktiera izgājieniem iekšķīgi vislaik ar "Bad Tanner!" reaģēju. Bet nu tā jau mana personīgā problēma, vai ne.)

Toties aizvakardienas skatāmviela jeb, attiecīgi, Trance un World War Z gan diez kas īpašs nebija, jo, pirmkārt, Transa beigas ziepīgākas laikam vienkārši vairs nebija spējuši uztaisīt, otrkārt, Breda Pita pievilcību joprojām turpinu absolūti nesaprast, un, treškārt, bija stipri par maz zombiju tuvplānu (tie raustīgās kameras masu skati galīgi neskaitās). (Bet, par zombijiem runājot, Warm Bodies beigās izrādījās pilnīgs jaukums esam. Kas to būtu domājis.)