Pēc tam, kad šodien vīna pirkšanas procesā pārdevēja pēc dokumenta pieprasīšanas neizmērojami priecīgi pavēstīja, ka "nē, neizskatās ne tuvu astoņpadsmit!", iedomājos, ka, starp citu, toreiz, kad man patiešām bija tie astoņpadsmit, vecuma apliecinājumus grādīgo iegādei vajadzēja ārkārtīgi reti.
Nezinu, tas vairāk par manu paskatu vai tomēr pārdevēju dresūru liecina, bet rimčiku pametu ar bezgala apjūsmotiem gēniem. Nēnu, paldies, paldies.

Vakardienas skatāmgabalu varu raksturot tikai vienā veidā: ou rīlī?
Bet nu varēja jau, protams, būt arī sliktāk, vai ne.