Tādi ņergas, kas paši netiek galā ar savu nožēlojamo eksistenci un tāpēc uzskata, ka arī citiem nav tiesību justies laimīgiem, nav pieskaitāmi cilvēkiem.

Man ir apnicis, ka sapņos praktiski vienmēr dzīvoju Jelgavā, vecajā dzīvoklī. (Šonakt tur bija kaķi, savus smukos svārkus biju izkārusi āra gaitenī, jo istabā tiem nebija vietas, un pati pa durvju actiņu (kuras mums nemaz nebija) skatījos uz raganām ārpusē, kuras nekādā gadījumā nedrīkstēja laist iekšā. Un vismaz viena no viņām nebija sieviešu dzimuma, bet tas nu tā.)
Un vairs jau nespēju atcerēties vairāku ielu atrašanās vietas.