Visvisādu vēlmju un gribēšanu atkal tik daudz, ka nezinu, kur visas nobēdzināt, lai pēc tam neviens nedabū pa nagiem.

Pat vēlās nakts stundās nekas tā nemobilizē visas maņas un neatmodina tik labi kā paslīdēšana dušā.

Zaķojamies trolejbusos, daudzbalsīgu jaunaiscilvēk saucienu pavadībā laižamies no kontroles, vīna pudeli vicinot, sinhroni bradājam pa kraukšķīgu asfaltu, vakariņas ēdam gultā, apspriežam pīrsingotu aziātiņu smukuma pakāpes, traucējam kaimiņu godīgi nopelnīto naktsmiegu un patiesībā jau tīri neko dzīvojam(ies). Kā jau arī vajadzētu būt.

Un vakar atklāju, ka mani uzgriež nezāle (no sērijas - saproti, kā gribi, gribi, kā saproti).