Karstvīns pret galvassāpēm tomēr nepalīdz.

Man ir tendence saglabāt un noslēpt neveiksmes. Visādi papīri, kas atgādina par ko neizdevušos, nogrūsti kaut kur dziļi atvilktnēs, kaut kur skapju zemākajos plauktos, zem grāmatu kaudzēm, e-pasti, bildes, visādi rakstu gali speciāli sataisītās mapītēs ar galīgi nesaistītiem nosaukumiem, aizslēpti kaut kur tālu prom, kur ikdienā neviens neskatās.
Un protams, gadās reizi pa reizei kaut ko no tā visa uziet, kā citādi. Bet tad vairs nav tik sāpīgi, viss jau ir garām, vēl jo vairāk - praktiski aizmirsts. Ar piepūli, jā, bet aizmirsts.
Varbūt ar laiku vajadzētu pāriet uz visu to neveiksmju izmešanu. Tā nopietni un pavisam.

Mans talismans esot sirds. Yeah, I have one of those. Somewhere.

Mani tagad gaišākie mati izskatoties labāk par agrākajiem tumšākajiem matiem. Bet es nepiekrītu. Ir otrādi. (Drošāk ir otrādi.) Un es vispār izskatoties vēl-pat-ne-gluži-septiņpadsmitgadīga. Ja man konfiscētu acu zīmuli un skropstu tušu, būtu uz visiem piecpadsmit, varu derēt.
Un patiesībā negribu, lai šis būtu mans decembris, man ir galīgi nepareizs periodiskums, un viss ir tik ļoti sajucis. Gribas spēlēties un spēlēt, bet tikai spēlēt ir interesanti vienam pašam. Ir kāds, kuru iekārot, kāds, kuru ienīst, kāds, kuru censties aizmirst, kāds, kuru gribēt iepazīt, bet kāda, ar kuru parunāt - visu parunāt - nav. Ir detaļas un gabaliņi, bet kopaina izpaliek.
Bet kurš gan mūsdienās vairs grib runāt.