Uz safrāndzeltena segas pārvalka indiāniski sakrustotas brūnas kājas strīpotās pirkstiņzeķēs, ceļgalus teju nosedz indīgi zaļš bezizmēra krekls, glancēti nospīd nagi gandrīz gatavu ķiršu krāsā, lupinot perfekti oranžus mandarīnus, un uz galvas sev uzkabinu zīmīti Svaigi krāsots. Aiz atvērtā loga ir centrāla pirmdienas nakts, un visam pāri skan kaut kas tāds, kam pēc vispārpieņemtiem standartiem man nevajadzētu patikt.
Let’s go to Mexico, drink margaritas in sin.

Persona, kam pašlaik būtu jāšņāc otrā gultā, tā arī nav pārradusies, un es īsti nespēju izlemt starp trim reakcijām. Vai nu tā būtu pieklājīga iejūtības zīme, un viņa nakšņo citur, lai mani netraucētu, vai arī tas būtu jāuztver kā pārākais apvainojums. Jā, nu un vēl pastāv varbūtība, ka viņai kas atgadījies. Bet es neesmu dzīvību glābēja un nezvanīšu, lai kaut ko uzzinātu.

Jā, un pie manis taču beidzot var neparedzēti nakšņot, jo esmu iegādājusies rezerves zobbirstīti. Protams, ne jau tādu cēlu mērķu vadīta, bet būtību tas taču nemaina.

Ārstu uzgaidāmās telpas tomēr ir kaut kādi elles priekškambari, tā vienkārši jābūt. Un izteicienu "zilonis trauku veikalā" pavisam droši var aizvietot ar "es indiešu bodītē".

Un ko lai padara, ja es neko nedaru, kad būtu jādara?

Man to vajadzētu nožēlot. Es zinu, ka vajadzētu. Un vajadzētu vispār beigt kaut ko domāt tajā sakarā, bet velns parāvis, nu nevaru. Un vai reiz kāds jau neteica, ka esmu bezsirdīgs radījums? Nu re, izrādās, ka neesmu gan. Būs jāiemācās sulīgi lamāties.