Un dažkārt tas viss šķiet pārāk grūti.

Un nekas taču nav kārtībā, un nekas nenotiek uz labu, un neko tu nekontrolē.

Četras dienas, un esmu nevilšus sevi padarījusi zināmu kā "to bērnu, kas vislaik strādā". Nez, ko tad te vēl varētu darīt, pa gaiteņiem klīst, vai.
Četras dienas, un mana mugura katru vakaru ir arvien beigtāka kā iepriekš. Man ir ergonomiski izcili nepareizs krēsls un baismīgi sāpoša spranda. Tas, ka es, nepieceļoties no tā nelaimīgā krēsla, te sēžu septiņarpus stundas no vietas, situāciju nebūt neuzlabo.
Četras dienas, un es pat vairs necenšos izturēt nepārtraukti skanošo European Hit Radio. Jā, es arī mēdzu klausīties vislaik vienas un tās pašas dziesmas, arī vairākas dienas no vietas, bet atšķirība ir tā, ka es neizliekos par radio, bet gan klausos savas ierakstītās ripiņas.

Ledusskapī ož pēc dīķa, un es pieņemu, ka nemaz negribu zināt, kāpēc tā.
Bet bez santehniķa aizdambējušās izlietnes gadījumā es mierīgi varu iztikt, kā tikko atklāju, cauruļu atskrūvēšana un iztīrīšana tāds nieks vien ir.

Nepareiza attieksme šai spēlei. Nepareiza! Kur azarts, kur gatavība riskēt, kur vēlme paaugstināt likmes? Ja neko neiegulda, neko arī nevar gaidīt pretī, to jau sen būtu vajadzējis iegaumēt.
This is the last chance, ladies and gentlemen, place your bets now.