Četras dienas, un esmu nevilšus sevi padarījusi zināmu kā "to bērnu, kas vislaik strādā". Nez, ko tad te vēl varētu darīt, pa gaiteņiem klīst, vai.
Četras dienas, un mana mugura katru vakaru ir arvien beigtāka kā iepriekš. Man ir ergonomiski izcili nepareizs krēsls un baismīgi sāpoša spranda. Tas, ka es, nepieceļoties no tā nelaimīgā krēsla, te sēžu septiņarpus stundas no vietas, situāciju nebūt neuzlabo.
Četras dienas, un es pat vairs necenšos izturēt nepārtraukti skanošo European Hit Radio. Jā, es arī mēdzu klausīties vislaik vienas un tās pašas dziesmas, arī vairākas dienas no vietas, bet atšķirība ir tā, ka es neizliekos par radio, bet gan klausos savas ierakstītās ripiņas.