Laikam jāsāk pa māju staigāt bruņās, citādāk tas spalvainais mežonis aka kaķis Gizmo tiešām nokodīs man kāju. Vai roku.
Nu, ko, tad pārceļamies uz Jaunlatviju?
https://jaunlatvija.com/
Neskaitot tādus veselīgo sārtvaidžu spīdzināšanas paņēmienus kā bezatkritumu dzīvi bez cukura, kafijas un ķīmijas (un droši vien arī bez fizikas, bioloģijas un mūzikas) 15 kvm "mikromājā", mani sevišķi aizkustināja sadaļa "par mums", jo tur atrodama informācija tieši par 1 cilvēku - projekta autoru Ernestu Riekstu. Viens cilvēks, cik man zināms, nevar būt "mums", ja vien viņš nav karalis, bet par Rieksta tituliem un radu rakstiem ar Eiropas monarhu dzimtām informācijas lapā nav. Mistiski!
Nepagāja ne pāris gadi, un esmu noskatījusies visu savu lapsu dēmonu seriālu (Kamisama Kiss jeb Очень приятно - Бог). Par spīti dzirdētajiem biedinājumiem, ka beigas neesot pārāk laimīgas, fināls ir absolūti cukursalds, un mīla uzvar pat pēc 500 gadiem. Rūgts!
Mazgājoties (sveika, zemūdens pasaule!) aizdomājos par Kvidiču no "Avatāra". Tas džeks izmisīgi centās sevi reproducēt pat divas reizes: gan zinātniski, ar DNS šūnu palīdzību, gan tradicionāli, apbērnojot kādu sievieti. Rezultātā viena kopija izskatījās akurāt pēc viņa ļaunākā ienaidnieka, kamēr otra uzvedās akurāt kā tāds.
Nu, i muļļa tas Kvidičs bija, ko lai citu saka...
// Kvaričs, tas čalis patiesībā bija Kvaričs!
Tātad, otrie Ziemassvētki, otrais kino: "Runcis Zābakos 2". Varoņi - sevišķi jaunie - dikti šarmanti, kaujas - spraigas, pati filma - patīkami īsa. Man drusku traucēja sižeta intrigu neesamība: visus "āķus" atkodu uzreiz pēc izkāršanas. Un ne jau tāpēc, ka cīši gudra.
Bet tie visi sīkumi: galvenais, ka Lauva stāvā sajūsmā. Un piemājas kino mēs atradām visai fifīgas sēdvietas: sajūta kā uz kapteiņa tiltiņa. 
Rekomendēju: visiem, kam vajadzīgs terapijas suns (un tāds vajadzīgs gandrīz visiem - un divtik tiem, kas to noliedz)
Es, savukārt, Ziemassvētku vakaru pavadīju kino. Noskatījos jauno 3D "Avatāru". 9/10. Apmierināti ņurdu. Kino patiešām ir viena no lielākajām baudām manā dzīvē, pat ja piesardzības nolūkos jāsēž uzpurnī (un vienatnē).
ps nu, labi, ne gluži vienatnē. Ne tuvu, patiesībā. Šī bija socioloģiski interesanta pieredze, jo tieši Ziemassvētku vakarā kino bija pārbāzts pilns ar, pieļauju, lieliem un maziem pareizticīgajiem jeb, vienkārši, izsakoties krievvalodīgajiem. Bet (gandrīz) visi uzvedās ļoti korekti.
Sens ticējums vēsta, ka Ziemassvētkos neprecētām personām jāsver kaķi. Ja mincis sver puspodiņu, tad braukšot precinieki*. Interneti paskaidro, ka pods - sen mērvienība beramu lietu svēršanai: 8,376 kg**. Gizmo (kurš pēc vēža operācijas septembrī ēd, šķiet, nepārtraukti) sver 4,45 kg. Bingo! Par apaļīgiem izdzīvotājiem*!
*https://latviandainas.lib.virginia.e
**https://vesture.eu/Pods
** Tilde šo cītīgi labo uz "uzdzīvotājiem".
Prieks, ko man sagādā iespēja aizvērt visus ar skolu saistītos interneta lodziņus, ir taisni nepiedienīgs. Klik, klik, klik!
Ar kaulainu aci pētīju viesnīcas bildes, līdz sapratu, ka vajadzīgs arī strāvas adapteris...
Vai es pareizi saprotu Jurģa Liepnieka magnus opum "Mans nabaga pirāts" galveno jautājumu, ko sev allaž uzdod tā vērīgie un uz filosofiskām refleksijām noskaņotie personāži - "vai sieviete pēc 40 tiešām ir pelnījusi dzīvot"?
Pierakstīšu, kā mēs vakar ar Lauvu likāmies gulēt. Viss kā parasti: tad, kad es jau gandrīz esmu horizontāli, Lauva atceras: ka vajag deguna pilienus, gultas zvērus, telefona lādētāju... Pēc pēdējā aizsūtīju viņu pašu un noturēju nelielu, pamācošu runiņu par to, cik jauki neatstāt visu uz pēdējo brīdi un saplānot savu dzīvi drusku uz priekšu. Tad sabučojāmies un migām ciet.
Pēc pusminūtes man atsprāga acis.
- Es atcerējos, ko es aizmirsu, - es dramatiski čukstēju.
- Ko? - miegaini jautāja Zvēru Karalis.
- Eglīti...
Eglīte palika sapakota priekšnamā. Kopš sestdienas...
Es sāku smieties pilnā kaklā. Gada māte, nu! Lauva metās ironizēt, ka to mēs pagūsim arī pēc 15 gadiem, nekas slikts nenotiks.
Tāpat, vēlāk, kad Lauva aizmiga, zagšus izlīdu no gultas, pārstiepu egli uz viesistabu, iztinu, aplēju, izrotāju ar vienu spīdošu bumbiņu virteni un drošības pēc aplēju vēlreiz. Egle sāka tecēt ar nelielu, bet enerģisku strūklu. Satinu podu dvielī, izliku dažus pasijansus nervu nomierināšanai un likos atkal gulēt. Uf.
Šodien beidzot attaisīju savu Adventes kalendāru. Visu laiku nesanāca. Stāsts vispār bija tāds, ka sākumā nopirku divus vienādus - sev un vēl vienam cilvēkam, tad gaidīju, kad varēšu uzdāvināt, bet uzreiz pēc uzdāvināšanas mēs galīgi saplēsāmies un apetīte kaut kā pilnīgi pārgāja.
Tātad, šodien attaisīju, un tur iekšā, izrādās, tādas jaukas, mazmazītiņas salami desu zvaigznītes. Nu, foršas, nu! Un garšīgas.
Vakar ar mamā bijām uz "Raganu" Ģertrūdes ielas teātrī. Mamā ļoti patika. Es kā vecs reperis laikam gaidīju ko drusku vairāk, lai gan aktrises bija labas un dikti centās, un kostīmi interesanti.
Šodien uzzināju, ka mans mīļākais krievu reperis arī iekļauts ārvalstu aģentu sarakstā.
/ līdz šim, jāatzīst, bija vienkārši bail meklēt šāda veida infu - un ja nu es viņu tai sarakstā neatrodu? Ko tad?
Vai pirkt avio biļetes laicīgi ir saprātīgi? Respektīvi, vai būtu prātīgi pirkt biļetes uz martu tagad vai labāk vēlāk?
Cilvēki, kas allaž apčurā poda apmali, arī noteikti svēti tic, ka apkārtējie ir vienkārši nedraudzīgi nūģi...
Esmu paguvusi iereģistrēties dokobit, izveidot elektronisku dokumentu, pati to parakstīt, nosūtīt otrai pusei, padzert kafiju un izlasīt horoskopus. Ko tikmēr dara eparaksts? Pareizi - vaiga sviedros "working", cenšoties ielogoties...
Viss pareizi: Latvija - IT lielvalsts, ka Tevi deviņi!
// vismaz tagad lapas augsā parādījies neliels uzraksts, ka līdz 11.00 tehniski darbi, funkcijas var nedarboties. No shit, Sherlock!
Nekad iepriekš nebiju biju atklāšanā (vienalga, gleznu vai grāmatu), kur paralēli vīnam tiktu piedāvāta plūmju sula. Debešķīgi!
Spriežot pēc tā, cik ārprātīgi man neveicas ar Solitaire, man vajadzētu būt grandioziem panākumiem mīlā.
Bet baidos, ka patiesībā es vienkārši esmu neticami neuzmanīga un palaižu visas mirklīgās iespējas vējā.
Visu bērnību man likās, ka karuseļi - tā ir tāda vasaras izklaide. Vakar izrādījās, ka visādi karuseļi, rollerkosteri, autodromi, ziperi un pat panorāmas rati utt ir lieliska izklaide arī novembra beigās -5C, jo tad ap atrakcijām ļoti dekoratīvi virpuļo sniegputeņi. Galvenais - turēties cieši, saģērbties biezāk nekā uz slēpošanu un paņemt līdzi daudz (ļoti daudz!) skaidrās naudas, un ļoti labu (ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labu!) kompāniju, tad ir taisni prīmā. Tā kā noteikti rekomendēju, meklējiet pie Mola, ja būs, tad garām nepaiesiet.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)