10:22 am - Dienas vārds: Stubentiger
Šodien māsa mani aizveda uz meikapa meistarklasi. Respektīvi, vispirms ar ļoti piemīlīgu stilisti pusstundu parunājāmies par saviem paradumiem, micelāro ūdeņu ļaunumu un tonika nepieciešamību, un pēc tam 2 stundas ziedām sev uz sejas (vai kakla) visu pēc kārtas - praimeri, tonālo, konsīleri, pūderi, bronzeri, izgaismotāju, vaigu sārtumu, atkal bronzeri un izgaismotāju, šoreiz uz plakstiņiem, uzacu krāsu, skropstu tušu, lūpu zīmuli, lūpu krāsu, atkal konsīleri, lai notušētu to, kas sagājis šreijā, un beigās mūs vēl nopūta ar kosmētikas fiksatoru. Rezultāts, bez šaubām, ļoti iespaidīgs.
Lūpu krāsu es tāpat ļoti ātri apēdu tuvākajā "Ezītī" kopā ar keskadilju un saviesīgām pļāpām par to, ka, piemēram, vecākus nevajag salīdzināt - ne savstarpēji, ne ar citiem vecākiem. Bērnus taču nedrīkst salīdzināt, ne? Nevajag, tas nav pedagoģiski. Ar vecākiem vajadzētu būt tāpat. Un vēl mēs drusku fantazējām par to, cik labi būtu arī vecākus vismaz reizi gadā atrādīt kādam kompetentam ārstam un pakonsultēties: "Dakter, manējie vislaik diktē, ko man vilkt - vai tas ir normāli? Vai šajā vecumā tā jābūt? Un, sakiet, vai manējais gadienā pārāk daudz nedzer? Vai zobu skaits ir atbilstošs vecumam? utt" Un, tad dakteris, teiksim, pagrozītu galvu un teiktu: "Bet ko tad jūs gribat, kas jums mugurā, pilnīgs ārprāts - kā lai te nedzer".
Vārdu sakot, es joprojām esmu absolūti izsmēlusies, bet šī bija laba diena, paldies, māsa.
Noskatījos ļoti jauku video par to, kā kaķi uztverot saimnieka prombūtni.
Kaķi, protams, nedomā, ka cilvēki iet uz darbu. Kaķuprāt, saimnieki iet medīt. Tāpēc arī kaķi pieprasa barošanu uzreiz pēc atgriešanās - jo tu taču kaut ko noķēri, padalies! Tāpat viņi ir priecīgi, ka viņa hjumānus Bīstamajā Ārpasaulē nav apēdis kāds lielāks plēsējs.
Aizdomājos, ka Gizmo, piemēram, nekad neprasa ēst Lauvam, lai gan Lauva mājās atgriežas ātrāk. Acīmredzot, jaunākā "brāļa" medību prasmes viņš sevišķi augstu viss nevērtē...
Nav svarīgi, cik man gadu. Rītos es vienmēr izskatos uz visiem 100!
Tāda sajūta, ka man ir sešas, ja ne septiņas darbadienas nedēļā - vienkārši dažās es ceļos vēlāk, kamēr citās beidzu strādāt ātrāk.
- Kas tas ir, ja cilvēks visu laiku sauc sevi par "padevīgo kalpu"? Tie ir kaut kādi mazvērtības kompleksi?
- Tie ir meli...
Gizmo ir atlabis tiktāl, ka sācis atkal plēst tapetes. To viņš nebija darījis, šķiet, gadiem.
Bet šo es no tiesas iesaku visiem, kam sirds vietā nav ķieģelis. Divas, trīs un četras kājas jeb meitene, ķeblītis un kaķītis: viņi visi ir tik apburbuļojoši, ka to nemaz aprakstīt nevar. Un, protams, the durvis.
Smieklīgi, skumīgi un maģiski skaisti.
PS Skaitās 12+, bet nekā tāda tur nav - un Lauva teica, ka tā esot 2. episkākā filma, ko viņš dzīvē esot redzējis. 
Taisamies uz darbu un skolu.
- Dažreiz man liekas, ka manā apkašveļas atvilktnē ir kaut kas dzīvs.
- Čūskas?
- Zeķubikses!
Šorīt no paša rīta mūsmājās ieradās neliela auguma vīrs, pēc skata izliets Zeļenskis, atvainojās, teica, ka esot no Ukrainas, latviski vēl tikai mācoties, vai varot runāt krieviski, es teicu jā jā, konechno. Un tad viņš ļoti ātri nomainīja TV dekoderi, un tagad man atkal ir TV!!! Urā!
// tā sapriecājos, ka aizskrēju uz darbu bez talona, atslēgām, un miskasti aizmirsu izmest. Un atpakaļ ceļā, protams, pat kontrole bija. Gan labsirdīga - apžēlojās par manām suņa acīm un apliecību.
/// toties vakariņas ēdot, jau noskatījos sižetu par vecenīti, kas pusnaktī izsaukusi policiju, jo kaimiņš viņai neļaujot savu miskasti turēt kāpņu telpā. Viņai par bēdām, policija domāja tieši tāpat.
Vakar ap mūsmājām staigāja kāds dīvains pilsonis, dzeltenos šortos un gumijniekos. Bija dikti sašutis, ka viņu nelaižot mājās. Mēs, jāatzīst, arī nelaidām.
- Un ja viņš piepeši parādīsies aiz loga? - kalkulēja Lauva. - Es skriešu pēc naža!
- Ja viņš piepeši parādīsies aiz loga, trešajā stāvā, mēs skriesim pēc krucifiksa!
Šodien - klusā Sestdiena, ko atzīmēju ar nelielu eksorcisma seansu.:max_bytes(150000):strip_icc():focal(749x0:751x2):format(webp)/the-popes-exorcist-022223-3-7c6fe037740d4e3db9c3cee301e61990.jpg)
Nu, tā, tā. Krovs ir labs aktieris, arī pārējie turējās godam un ideja par inkvizīciju kā par sātana plānu pavisam neslikta, bet kopumā godam pelnītas 6 zvaigznes imdb.com. Vairāk es arī nedotu.
ps - sakoncentrēties droši vien traucēja arī informācija par šīs filmas reālo prototipu, īsto pāvesta eksorcistu, kas, liekas, bijis diezgan murgains čalis - piemēram, viņš par sātanu lamatām uzskatīja arī jogu un Harija Potera grāmatas. Lai nu paliek joga, par to es arī sevišķi augstās domās neesmu, bet ar Potera noliedzējiem man nekad nebūs pa ceļam, lai nemaz nemēģina.
Tā kā Lauva pamodās sešos no rīta, desmitos bijām vietējā atrakciju parkā un pēc tam - Dungeons and Dragons. Filmu izvēlējos es, mums abiem dikti patika.
Pasaules čempionātu daiļslidošanā skatos tik lēnām, ka tikai šodien uzzināju, ka Itālijas sportistu trenē krievu cilvēkēdāja Tutberidze.
Pats Daniels Grassls to nokomentējis, ka "sports nav politika" un "esmu pārliecināts, ka viņai ar Valijevas dopinga skandālu nav nekāda sakara".
Interneti, protams, uzsprāga spriedelējumos, vai viņš tiešam ir dumš vai tikai izliekas.
Oxxxymiron, protams, zašibis. Divas stundas džeks nodragāja viens pats, bez iesildītājiem un viesiem, ja neskaitos tos melnos tūkstošus, kas zālē, pa vidu, kamēr noplīsa bīts, paguva aptaujāt, no kurienes dārgā auditorija ieradusies, atsevišķi pateikties visiem ukraiņiem, kas atnākuši uz vietu, kur tik daudz krievu, un pajokot par to, ka neaicinās nevienu sēsties, jo tikko no Krievijas un tur šim vārdam nelāga konotācija, tāpēc "tagad tuvosimies visi Zemei".
Parasti nefilmēju koncertus, un uzskatu to par mēreni nejēdzīgu nodarbi, pat ņemot vērā dzīves kopējo nejēdzību, bet šoreiz drusku no savas dārgās, zemei attālinātās vietas pafilmēju gan, un katru reizi, kad noskatos, sajūtos drusku laimīga.
Ko lai kopumā saka: ceļojums norisinājās neticami veiksmīgi. Mēs neko nepazaudējām - ne mūsu abu vienīgo bankas karti, kas vienlaikus bija arī metro, autobusu un taksi biļete, ne koferus, telefonus vai Lauvas skolēnu apliecību, un pa lielam, pat ne taisnākos un ātrākos ceļus
Vēl vairāk, mēs atradām un apskatījām gandrīz visu no ieplānotā, un pat par 1 muzeju vairāk nekā plānots.
Lauva ir izaudzis par labāko ceļabiedru, kāds vien man dzīvē ir bijis: viņš neslikti orientējas pavisam svešās vai vienu reizi redzētās vietās, viņam ir jaukas intereses, bezbēdīgs humors un līdzsvarota, nomierinoša attieksme. Un konfliktus viņš risina emocionāli nobriedušā veidā.
Ir iztērēta kaudze nauda. Toties riktīgi Uzpildītas enerģijas un pašapziņas baterijas - jo, re, par spīti visai manai neticībai un šaubām, izdevās. Mums divatā. Tikai mums. Milzīgā, svešā pilsētā. Un viss. Urā!
Koleģis saposies uz centrālo ofisu pēc kabatiņām, līmlapiņam u.c. svarīgām lietām.
- Vai vēl kaut ko vajag atnest?
Es, pēc mirkļa pārdomu:
- Jā, man noderētu jauns džemperis. Varat, lūdzu, ieiet New Yorker - tas taisni pa ceļam sanāk?
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
