![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
09:40 am
Pirms dažām dienām braucu tramvajā un miegaini lūkojos pa logu, kad atskanēja briesmīgs blīkšķis. Pagriezos, un ieraudzījus divus puišeļus, kas brauca, šķiet, no kādiem bērnu svētkiem. Vienam no viņiem bija izkrāsota sejiņa - kā kaķītim vai klaunam, velns tu sapratīsi -, galvā - dzeltena konusveida papīra cepurīte, bet rokās - balts kātiņš, pie kura acīmredzot vēl pirms minūtes bija balons. Tagad balona vairs nebija. Puišelis sēdēja sarāvies un lūkojās uz kociņu, un viņa mazajā sejiņā bija vesela emociju jūra, ne pat ne jūra, bet vismaz okeāns. Viņa biedrs ķiķināja. Dusmīgi paglūnēju uz trokšņotājiem, un atkal pavēros pa logu.
Izbailes pārgāja, un piepeši man kļuva kauns. Un šausmīgi kļuva žēl nelaimīgā puišeļa. Skaidrs, ka balonu tak neviens neplēstu apzināti. Ir noticis šausmīgs aksidents. Balons saplīsis, svētki beigušies, biedrs smejas un viss tramvajs uz tevi dusmīgi skatās. Stulbais tramvajs, stulbā es, ko lai citu saka.