Shelly -

03:17 pm

Šodien aizdomājos par latviešu rindā stāvētāju instinktu. Tas ir tāds instinkts, kas mudina automātiski stāties cilvēku pūļa pašā galā un pacietīgi gaidīt - pusstundu, stundu vai ilgāk -, lai gan desmit metrus tālāk - aiz rindas neredzama, bet viegli sasniedzama - varbūt ir kāda brīva kase vai ierēdnis, kas tikmēr garlaikoti pulē nagus.
Pirms tam divas liriskas atkāpes.
Pirmā: Tātad, vispirms devāmies uz Doma laukumu. Satikām manus sociāli aktīvos radītājus. Pūlī pazaudēju tēvu, kurš aizskrēja ar sava plakāta kātiem, kamēr es paliku ar pašu teksta rulli, mēreni apmulsusi - vai viņam nešķiet, ka kaut kā pietrūkst? Atradu tēvu, un atdevu rulli. Minūtes 40 klausījāmies visādas dīvainas runas un dziedāšanu soprānā. Izlēmām izlīst laukā un uzpīpēt. Kļūda, kļūda. Lai ko tie mediji teiktu par cilvēku skaitu laukumā, vajadzēja minūtes desmit, lai tiktu ārā. Aizpīpējām, konstatējām, ka no aukstuma vairs nejūtam ne kājas, ne rokas, pietiks mums "community spirit", un nolēmām iet parakstīties.
Otrā liriskā atkāpe: zvanam uz uzziņu dienestu, lai uzzinātu, kur var parakstīties. Beibe otrā galā paskaidro, ka viņai neesot ne jausmas. Dārgais mudina pārbaudīt Arodbiedrību savienības mājaslapu. "Es nezinu, kur tāda atrodas," paskaidro informācijas speciāliste. "Varbūt gūglis Jums varētu palīdzēt?" rekomendē mans uzstājīgais vīrietis. Es ar šausmām gaidu atbildi: "Diemžēl nezinu, kur atrodas gūglis".
Un nu pie lietas. Dodamies parakstīties uz 3. vidusskolu. Nostājamies garas rindas galā. No ēkas iznāk kāds vīrietis, un mudina doties iekšā: "telpās ir vēl viena rinda uz kopēšanu, īsāka".
Mēs saskatamies - rinda uz kopēšanu? Kādu kopēšanu? Iebīdāmies iekšā. Cilvēku - jūra. Izrādās, ka vairums stāv rindā vispirms uz pases kopēšanu, un tikai tad - pie notāriem.
Izejam no telpas, aizejam uz Pastu blakus, nokopējam tur pases, samaksājam 12 santīmus, un pēc desmit minūtēm esam parakstījušies bez jebkādām rindām.
Vēlāk ieejam Galerijas Centrs "Rimi". Rindas - uz pusstundu. Pacietīgi nostāvam, un jau gandrīz pie pašām kasēm secinam, ka ir arī divas pavisam īsas rindas.
Bet latvieši nav ziņkārīgi. Ieraugot pūli, viņi automātiski nostājas tā galā.