Shelly -

10:29 pm

Šausmīgi jocīga sajūta - es vairs nemāku rakstīt cibā. Pavisam un nemaz. Es pat lasīt te vairs lāga nemāku, izlasu tā, pienākuma pēc un starp rindām. Kaut kas ir mainījies.
Var jau teikt, ka mana dzīve, mana īstā dzīvē, tā, par ko man te būtu jāstāsta, šobrīd ir pārāk intensīva. Tā ir skaista, laba un ļoti strauja, tik strauja, ka vakarā es vislabprātāk atnāku mājās, uzcepu kartupeļus un paēdu vai aizeju pie kāda laba, maiga drauga, iedzeru saldu vīnu un paguļu gultā, skatoties griestos, pavisam garlaicīgi, brīvi un bezbēdīgi, tikai tam jābūt tuvu mājām, un pēc tam fiksi uz māju, māju, un gultā - gulēt. Esmu ļoti laimīga, bet es ļoti nogurstu.
Jocīgi. Ārkārtīgi jocīgi. Es nevaru atcerēties, ka man būtu bijis tā - ka negribas rakstīt, un ka pat nemāk to darīt. Sākumā bija bail - jo viss tik labi, tik labi, ka kāds "nezglazjil". Un pēc tam, kādā mirklī, piepeši viss - aizveras. Un mani iekšējie monologi sāk izklausīties pēc kādas cita sievietes, pēc kaut kā, kas man galīgi nepatīk un patiesībā riebjas no visas sirds.
Varbūt pāries. Es pat varu sev nospraust kādus nebūt termiņus - kad VISS lielums būs beidzies, kad dzīvei būtu jāatgriežas ierastajās sliedēs, un kad visam būtu jābūt, kā agrāk. Bet ja nu ne? Nezinu. Bet piepeši nevajag pat izdzēsties. Kaut kas ir izdzēsies manī pašā.