Runājot par staigājošām zeķēm, kas naktīs patvaļīgi pārvietojās nezināmos virzienus bez cilvēku palīdzības, atcerējos laikus, kad biju pavisam maza, un gulēt ejot, līdzi ņēmu mazu rotaļu zaķīti. Tolaik manas naktis bija visai nemierīgas, gan ne gultasbiedra vainas pēc, bet tādēļ, ka regulāri, gandrīz katru dienu un visai bieži arī pa nakti, man nāca asinis pa degunu. Un tā kādu nakti atkal pamodos no tā, ka no deguna straumjveidīgi tecēja košsarkana tērce. Pamodināju mammu, kas apstādināja asinis un sabučoja mani, iekārtojas atkal uz gulēšanu un sapratu, ka kaut kā pietrūks - a kur tad zaķis! Pēc saspringtiem meklējuma mirkļiem zaķis dīvainā kārtā atradās uz palodzes. Gudrs zaķītis, es izbrīnīti nodomāju. Aizmuka, lai es viņu nenosmērētu. Ļoti gudrs zaķītis. Šāda izrīcība zaķa vērtību manās acīs tikai cēla.
Taču jautājums par to, kā zaķis nokļuva uz palodzes joprojām laikam ir viens no mana mūža lielākajiem noslēpumiem. Nu, kā? Var jau izdomāt kaut kādus sarežģītus un muļķīgus paskaidrojumus stilā "pati noliki" vai "vienkārši mēnessērdzīga", bet man tie neliekas diez cik drošticami - nevar tak vienam bērnam būt tik daudz kaišu: ij asiņojoš deguns, ij mēnessērdzība.
Nāksies vien tiešām ticēt, ka lietas pa naktīm staigā.