06:44 pm
Izvelku no pastkastes divas vēstules, kuras manai omai rakstījušas draudzenes un krietnu brīdi blenžu uz aploksnēm. Divas mazas, baltas aploksnītes ar bērnišķīgām markām un bērnišķīgiem, centīgiem, neveikliem rokrakstiem. Vecu cilvēku rokraksts vispār ir tik līdzīgs bērnu rokrakstam, ka kļūst bail.
Nu, un ko lai es omei dāvinu uz Ziemassvētkiem, es ar šausmām nodomāju, noliekot aploksnes pie telefona galdiņa, nezinot, ko lai ar tām dara tālāk. Ko lai uz Ziemassvētkiem dāvina cilvēkam, kas vairs nekustas, neko negrib un nesaprot ar vairs praktiski neko. Ko lai dāvina cilvēkam, ar ko es dzīvoju kopā, bet kuru neesmu redzējusi mēnešiem ilgi, jo es vairs nepazīstu viņu un viņa vairs nepazīst mani.
Un tādos brīžos man liekas, ka vienīgais, uz ko vispār būtu vērts cerēt un ko vajadzētu gaidīt - gan svētkos, gan ārpus tiem, gan šogad, gan citos gados - būtu mazliet miera. Nāvē vai dzīvē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}