Vakar secināju, ka nemāku vairs gludināt.
Jāizgludina bija divi vīriešu krekli. Parasti Dārgais pats ar to nodarbojās, un viņam ļoti labi sanāk, bet šoreiz viņš aizmiga un tā kā viņam tāpat bija jāceļās sešos no rīta, bet man jāceļas nebija, nolēmu būt laba meitene un pa kluso visu izgludināt. Domāts, darīts, ap pulkstens divpadsmitiem naktī es klusiņām salūkoju pieliekamajā gludekli un briesmīgi grabošu gludināmo dēli, un pieriktēju to visu pie kontakta.
Un te nu sākās vasarsvētki. Vispirmām kārtām, izrādījās, ka es nemāku gludeklī ieliet ūdeni. Konkrētais gludekļa modelis mums jau ir pāris mēnešus, un tas, ka es joprojām nemāku tajā ieliet ūdeni, liecina tikai par vienu - es to nekad neesmu izmantoijusi. Diez kas nav.
Un otrām kārtām, man par briesmīgu sarūgtinājumu, piepeši izrādījās, ka vīriešu kreklu gludināšana vispār ir drausmīga ķēpa. Divi krekli un divas kaklasaites - izvēles daudzveidībai - man prasīja kādu stundu, es biju nosvīdusi no galvas līdz kājām, un pilnīgi nepārliecināta par rezultātu. Jutos briesmīgi sarūgtināta un patīešām sevī vīlusies.
Turklāt kādreiz vīriešu kreklus es gludināju ļoti labi. Kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem, tētis man par 1 izgludinātu kreklu maksāja 25 santīmus, un es gludināju tā, ka prieks skatīties, man sanāca un pat patika. Sen tas bija.
Kāda izskatā Dārgais šorīt aizbrauca uz savu konferenci, es nezinu. Pārbaudot atstātās drēbes, izskatās, ka nav viena manis gludinātā krekla - tā, kas labāk gludinājās - un abu kaklasaišu. No comments.
Vēl vakar mēs ar Dārgo galīgā bērna prātā izmēģinājām atlētiskos vingrinājumus - viņš turēja mani aiz kājām, kamēr es stāvēju uz galvas. No kabatām man bira atslēgas un visādi citi nieki, bet prātā nāca Buratīno, kuru Runcis un Lapsa gluži tāpat kratīja, lai tiktu pie viņa zelta monētiņām.
***
Cilvēks vispār ar laiku degredējas. Kādreiz es biju labi audzināta jauna dāma, kas vieglu roku gludināja kreklus, spēlēja klavieres un mācēja cept visai pieklājīgus šašlikus. Kur tas viss palicis tagad?
***
Tagad es vispirms nedēļu nevaru nopirkt jaunu pulksteni, lai virtuvē kartupeļus nevajadzētu vārīt pēc izjūtas. Un tad, kad es visbeidzot aizvelkos uz piemājas saimniecības preču veikalu, man tur, protams, iesmērē kaut kādu mēslu, kam sākumā iet tikai minūšu rādītāji, bet pēc tam vairs vispār nekas neiet. Un, protams, ka čeks pazūd. Un, protams, ka veikalā pārdevēja paziņo, ka neko man neesot pārdevusi. It kā es pieprasītu Cartier ar dimantiem. It kā es būtu mele un censtos apčakarēt viņu.
Un, protams, izejot no veikala es pavisam dabiski un neapturami apraudos. Snieg sniegs, viss ir pavisam balts, un es eju pa ielu, raudot pilnā balsī.
***
Es izšņaucu degunu, aizbraucu uz blakus veikalu, nopērku jaunu pulksteni un divas kūkas dvēseles miera atgūšanai. Kūkas ir garšīgas un es atceros pastāstu par pienenēm un izkapti. Sīkas man tās vēlēšanās, sīkas, tādas tik izteikt, pienenēm pār izkapti krītot.
***
Stāstiņš par pienenēm un izkapti bija publicēts skolas literatūras grāmatā, kādā trešajā vai augstākais, ceturtajā klasē. Tajā bija stāstīts par meiteni, kas vēlās, skatoties zvaigznēs. Dzīvo vīņa dziļi laukos, 20. gadsimta sākumā, nabadzīgi, tāpēc vēlas tēvam jaunu zirgu, vēlas, lai māmiņa vairs neslimotu, un lai drēbes būtu biezākas, un lai tik ļoti ēst negribētos. Un pašās beigās laikam sākās I pasaules karš, un viņa saprot, cik sīkas un nenozīmīgas ir visas viņas vēlmes - un tad arī nāk salīdzinājums ar pienenēm, kas krīt pār izkaptīm, kas man tik cieši ieslēdzies atmiņā.
***
Atkāpe - man gan joprojām nav īsti skaidrs, cik cietsirdīgam un perversam jābūt cilvēkam, lai izdomātu, ka lūgums par mirstošo māmiņu un bērna pilno vēderu, ir nenozīmīgs. Es pat varētu apelēt, ka tieši no tā, ka viena cilvēka vēlmes tiek uzskatītas par nenozīmīgām un liekām, rodas visas masu nelaimes, visi totalitārie režīmi un kari. Nu, bet labi. Tie bija vēl padomju laiki.
***
Pēc tam, kad stundā bijām iepazinušies ar šo šedevru, mums mājās lika uzrakstīt savu zvaigznes vēlēšanos.
Ne visai glītā, bet ļoti centīgā rokrakstā burtnīcā ierakstīju: "Es gribu būt balerīna". Jāpaskaidro, ka tajā laikā es tik tiešām dejoju baletu, darīju to vēl centīgāk nekā visu pārējo, un biju noskaņota ļoti nopietni. Es gribēju būt balerīna.
Vēlāk visiem lika lasīt savas vēlmes priekšā. Un kas tik tur nebija - "Lai pasaulē nebūtu kara!", "Lai visi cilvēki dzīvotu pārticībā!", "Lai visiem būtu mājas!" un "Lai nebūtu naida un mīlestība uzvarētu!", "Lai visi būtu laimīgi!", "Lai daba būtu tīra!". Mani neizsauca, lai gan vispār es biju laba skolniece, skolotājas mani mīlēja, bet es sēdēju un domāju, ka kaut kas nav kārtībā.
Jo man negribējās ne mieru pasaulē, ne tautu draudzību, man tas bija pilnīgi pie kājas. Man gribējās kļūt par balerīnu.
Āŗā fantastiski skaisti. Ja istabā izslēdz gaismu, un paskatās pa logu uz apgaismoto ielu - kā pasakā. Viss balts balts, zariņi tādi mīksti, apaļi un pūkaini.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |