Vakar secināju, ka nemāku vairs gludināt.
Jāizgludina bija divi vīriešu krekli. Parasti Dārgais pats ar to nodarbojās, un viņam ļoti labi sanāk, bet šoreiz viņš aizmiga un tā kā viņam tāpat bija jāceļās sešos no rīta, bet man jāceļas nebija, nolēmu būt laba meitene un pa kluso visu izgludināt. Domāts, darīts, ap pulkstens divpadsmitiem naktī es klusiņām salūkoju pieliekamajā gludekli un briesmīgi grabošu gludināmo dēli, un pieriktēju to visu pie kontakta.
Un te nu sākās vasarsvētki. Vispirmām kārtām, izrādījās, ka es nemāku gludeklī ieliet ūdeni. Konkrētais gludekļa modelis mums jau ir pāris mēnešus, un tas, ka es joprojām nemāku tajā ieliet ūdeni, liecina tikai par vienu - es to nekad neesmu izmantoijusi. Diez kas nav.
Un otrām kārtām, man par briesmīgu sarūgtinājumu, piepeši izrādījās, ka vīriešu kreklu gludināšana vispār ir drausmīga ķēpa. Divi krekli un divas kaklasaites - izvēles daudzveidībai - man prasīja kādu stundu, es biju nosvīdusi no galvas līdz kājām, un pilnīgi nepārliecināta par rezultātu. Jutos briesmīgi sarūgtināta un patīešām sevī vīlusies.
Turklāt kādreiz vīriešu kreklus es gludināju ļoti labi. Kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem, tētis man par 1 izgludinātu kreklu maksāja 25 santīmus, un es gludināju tā, ka prieks skatīties, man sanāca un pat patika. Sen tas bija.
Kāda izskatā Dārgais šorīt aizbrauca uz savu konferenci, es nezinu. Pārbaudot atstātās drēbes, izskatās, ka nav viena manis gludinātā krekla - tā, kas labāk gludinājās - un abu kaklasaišu. No comments.