Bijām uz "Rūdolfa mantojumu", pirmās 20 minūtes es nosēdēju, rokās pār krūtīm sakrustojusi, un lādēju pati sevi, ka esmu padirsusi savu un Dārgā vakaru latviskajam garam.
Nē, bet es nevaru atturēties no spoileriem, iedomājieties, sēž pilna zāle ar cilvēkiem, un pilnā nopietnībā skatās, kā Rēzijai aizliek padeni, kā viņa, protams, nokrīt, padenes licējs, tāds sirms ūsainis, saķer Rēziju aiz pupiem un rauj augšā, un viņa tādā ļoti sašutušas skolmeistarienes balsī saka (šito vien ir vērts redzēt!): "kas tad nu būs?", muahahah, un kādā no nākamajiem kadriem viņa atkal krīt (vai Streičcs ir pārlasījies Tvailaitu, kur galvenā varone ar sirga ar ievērojamām koordinācijas problēmām?), šoreiz jau dīķi, protams, tikai tāpēc, lai tiktu vilkta no tā ārā tik veikli, ka ar degunu iebakstās ūsainim taisni kājstarpē, un tas viss, protams, liecina par lielas un liktenīgas mīlas tuvošanos, vārdu sakot, pilnīgs Benijs Hils uz Purvīša ainavu fona, zeme, atveries.
Viss pārējais jau bija diezgan atklāts ārprāts un sviests latviešu gaumē, un kā tāds man ļoti patika, es atbrīvoju pozu un prātu un skaļi smējos lielāko daļu filmas.