00:36 - Dzīvot līdz galam, mīlēt līdz galam, trakot pa īstam
Vecā Ādažu poliklīnika tāda maziņāka šķiet, arī Gauja sazinkādēļ palikusi šaurāka, visādas dīvainas pārvērtības. Ā, Ādažu kukulīša iepriekšējā greznuma vairs nav, tas tāds noplucis palicies. Un tādos brīžos es saprotu, ka laiks nestāv uz vietas, sāku ierubīties, ka laiks priekš manis var arī beigties. Un tas es sāku dzīvot. Pazūd bailes, ka braucot ar ātrumu 130km/h uz astalfa kritiena gadījumā mani ceļgali aizies pa pieskari, tas viss kaut kur pazūd nebūtībā. Un paliek tā gribēšana vienkārši dzīvot galējībās, lai būtu smeķis
trakais meitietis!!! :))) dziivot vajag un ari ar pilnu elpu, tikai jaadraudzeejas ar galvu, you know! :D
bet protams. taču dažreiz vajag vienkārši dzīvot par visiem 100
:D jaa, jaa... ja tu zinaatu, ko es tagad gribu pateikt, tu sadusmotos.... :)))))
es apmēram varu nojaust;)
kaut kas tev ar aciim buus, jo Gauja ir izgaajusi drusciit no krastiem pat.
kādreiz likās milzīga, tagad tāda itin pārpeldama
no savas mashiinas loga tu neredzi kaada ir straume. varu pateikt, ka labaak nemaz i nemeegjini. biju copeet un redzeeju. varbuut izpeldeesi kilometru taalaak otraa krastaa, a mosh vispaar neizpeldeesi.
tā jau varētu būt gan, betnu skats no malas ādažos bija tāds. tā jocīgi, jo bija bērnībā skatītas šitās vietas
it kā jā, ir vērts dzīvot par visiem 100, jo nekad nevar zināt, kad tas viss beigsies, vai ne?! bet ir viens bet- aiz riska zaudēt dzīvību stāv risks palikt dzīvam un nedzīvot, bet eksistēt.. Ceru, ka domu saprati.
bet tas aizmirstās (nu - izskrien no prāta, tā teikt)