Decembris 8., 2016
| 15:45 Nezinu vai tas tapēc, ka mēs visi esam pieauguši un aizņemti ar savām pieaugušo dzīvēm (ar dažiem šeit cibā draudzējos gandrīz no pašiem 16gadīgajiem pirmsākumiem!), bet manu, ka cibas ieraksti kļūst retāki un retāki, mazāk vārdu, mazāk komentāru. Reizēm pat paiet dienas, kad labi ja uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ieraksti. Skumji, jo gribās zināt kas citu dzīvēs notiekas.
|
Comments:
mhm, man tu esi vieniga , kas drukaa no tiem 16gv "cbas draugiem".
Ahahahā, lieliski, mēs vēl turamies!
Nekas arī nenotiek, vienkārši.
Reizēm jau nevajag lai kaut kas notiktu. Man, piemēram, ainas no ikdienas dzīves ir mīļākās tēmas, kuras lasīt cibā!
mja, man ari par to loti zel. Dazi, kas kadreiz bija aktivi vispar vairs neraksta un Cibu ir pametusi :/ Man pasai ir ta, ka vienkarsi nevaru uzrakstit seit neko personisku, man tas skiet parak publiski pat zem atslegas. Tatad, jo vairak mana dzive notikumu, jo mazak seit rakstu. Bet lasit, protams, loti patik un esmu seit katru dienu. Un piedomaju pie savas listes cibinjiem, ja kadam kaut kas...
Man arī tā pēdējā laikā bieži ir. Daudz kas ir noticis par ko pat cibā neesmu spējusi ierakstīt. Kādreiz tā nebija, varēju visu rakstīt. Arī lasu gandrīz katru dienu, ne vienmēr ir laiks iekomentēt, bet ir grupa cibiņu par kuriem vienmēr interesējos un galvā domāju kā par tādiem 'kompanjoniem' un prātoju kas ar viņiem noticies.
Es lielos vilcienos nestastu visu, kas patiesham notiek, bet nokluseju vai izkratu raudoshu pratu, sirdi, dveseli zem privatas atslegas. Kad uzsaku celoshanu, domaju,ka nu bus rakstishu, bet vairak rakstiju, kad dzive nekas nenotiek, nevis, kad tiehsam butu ko atcereties. :) es atceros, kaa agraak rakstiju par smiekligo britu meitenju izgaajieniem, ka man pazudushie tagad cibini komentaja, ka riktigs serials sanaktu. :D
Nu jasanjemas un jaraksta vairak. Ikdienas aprakstus jau isteniba nav ko slept :)
Man. visu laiku kas notiek, bet vienkārši nav laika piesēst un uzrakstīt, un kad Laila rodas, vēlme pazūd. Pati gan par to nedaudz skumstu, jo tās tomēr atmiņas. |
|
|