reizēm es kaut ko aizmirstu, un tad piedzīvoju lielu prieku, kad to atkal atceros. šodien, piemēram, es atcerējos par ķimenēm - ka tās eksistē un man garšo. tagad laimīgi ēdu ar papildus ķimenēm dāsni apbārstītu ķimeņu radziņa hummusmaizi, un tas ir jauki.

laikam nedrīkst sev ļaut vairāk nekā nedēļu nelasīt grāmatas. šodien izrāvu cauri brīnišķīgu queer scifi trilleri, un jūtos daudz labāk nekā ilgā laikā.

vispār ļoti rekomendēju konkrēto grāmatu, ārkārtīgi atbilstoši pandēmijas noskaņai - galvenā varone ir sociālajā izolācijā, principā var uzskatīt, ka strādā attālināti, haha, komunicē ar kādu tikai caur audio un video zvaniem, un ik dienu mēnešiem ilgi sadzīvo ar potenciāli nāvējošu, bet it kā jau ne neizbēgamu draudu klātbūtni.

cilvēki pēc iepazīšanās zoom zvaniem (un tādi man tagad ir kā minimums 5 gab nedēļā) man pārsteidzoši regulāri saka, ka viņiem patīk un palīdz tas, ka es smaidu, ka viņi jūtoties labāk, mierīgāk; pat (un šis ir citāts) tā, it kā ne no kā nebūtu jābaidās

arī dzīvē es esmu diezgan daudz saņēmusi no citiem atsauksmes, ka lieku viņiem justies droši

es gribētu uzzināt, kā tas ir - atrasties manā mierinošajā klātbūtnē, ha

šodien uz ielas redzēju dūres lieluma sunīti zelta pufaikā

šausmīgi gribas, lai varētu ierakstīt cibā kaut ko priecīgu

šodien esmu no sirds pateicīga pagātnes sev, kas svētdienas brokastīm ceptos pāri palikušos šokolādes-ķiršu mafinus neaiznesa brālim, bet aizmirsa uz galda. tie šodien ir bijuši ļoti noderīgi.

manā dzīvoklī šobrīd ir 20 apdzīvoti puķupodi. dažos no tiem ir vairāk nekā viens augs. turklāt mana augu kopiena ir samērā daudzveidīga - tajā ir 16 dažādu sugu augi. un kaut kad pārskatāmā nākotnē tiem pievienosies vēl divi jauni draugi. pamazām sāku plānot, kā savu augu impēriju paplašināt - ieviest kādus papildus plauktus pie sienas, kur novietot jaunus augus, vai arī sākt veidot augu kolonijas citās istabās. jāiegūglē, vai ir kādi augi, kam patīk dzīvot vannasistabā. es jau sen domāju, ka tur vajadzētu tādus plauktiņus pie sienas, kur salikt tīros dvieļus, lai nav vienmēr jāiet uz skapi - kāpēc gan nemēģināt apvienot divus labumus, ha. lai gan, tā kā tur nav logu, tad laikam vajadzētu tur kaut kādu īpašo augu gaismu, ko atstāt ieslēgtu, kad normālā gaisma ir izslēgta, un tas varbūt ir drusku par traku. vēl domāju, nez, vai varētu iekārt kādus augus pie loga. bet varbūt tad tiem augiem, kas sēž uz palodzes, skaudīs, ka viņi tik augstu netiek - lai gan tas varētu motivēt viņus cītīgāk augt (no visiem augiem gan es šo negribētu sagaidīt).

man šķiet ironiski, ka bērnībā es vienlaikus ienīdu istabas augus (tur droši vien vainojams tas, ka es biju absolūti pārliecināta, ka manai mātei viņas sanpaulijas (kuras visi nez kāpēc sauca par alpu vijolītēm, lai gan alpu vijolītes ir pavisam citas puķes) patīk labāk par mani un ir svarīgākas par mani) un sapņoju par tādu brīnumu kā trollīšu muminu grāmatā, kur no burvja cepurē iemestām apelsīnu mizām visa māja pieauga pilna ar augiem, kļūstot par džungļiem. mani vienmēr ir fascinējusi ideja par oranžēriju, kurā var vienkārši ieiet no mājām. sākumskolā mums bija "ziemas dārzs", kurā es mēdzu vienkārši iet pabūt, kad vien tas bija iespējams, un es reizēm ilgojos pēc milzīgās (tagad gan jautājums, cik milzīga tā man liktos tagad) ķīnas rozes (?) vienā no platajiem sākumskolas gaiteņiem. es vienmēr esmu iztēlojusies, ka tad, ja man būtu māja, es gribētu, lai tai pa vidu ir koks vai arī lai tai ir tāda džungļu istaba. vislabāk tāda, kurā jāpašķir kāda auga milzīgās lapas, lai tajā ienāktu. es kādreiz apsvēru apaudzēt balkonu ar sūnām, izveidojot sūnu paklāju, bet tad kāds mani nobaidīja, ka tas sagraus balkonu, un tā šis plāns arī apstājās. un tomēr, es joprojām neesmu saņēmusies no balkona notīrīt tur vietām saaugušās sūnas, jo man tās šķiet pārāk jaukas. mana balkona stūrī ir sūnās ieaugusi sandale. man tas šķiet visai brīnišķīgi.

un tomēr, ar visu manu acīmredzamo vēlmi būt kaut kādam zvēriņam, kurš dzīvo mežā, es pirms pieciem gadiem būtu ļoti skaļi smējusies, ja kāds būtu mēģinājis man teikt, ka notiks šādi. ka man būs nevis vienkārši laiku pa laikam jāizmet kāds kārtējais nomirušais augs, bet jāmeklē, kur iestādīt visādus augu bēbīšus. tas gan ir forši, un, man šķiet, par visu šo jāsaka paldies vakardienai un echoes, kas man 2018.gadā dzimšanas dienā uzdāvināja ļoti dzīvelīgu alveju (šobrīd no tās ir trīs podi, un katrā no tiem vairākas leknas alvejas), jo es to varu identificēt kā telpaugu uzvaras gājiena manā dzīvē sākumu.

kamēr meklēju, kura dzimšanas diena tad tā īsti bija, atradu, ka pirms pieciem gadiem (jā, man ir tieši tik sūdīga laika izjūta, nošāvu garām par vairākiem gadiem) janvārī esmu cītīgi klausījusies šo, lai sevi uzmundrinātu, un tā varbūt arī nav slikta nots, uz kuras beigt dienu.

- i had no choice.
- no choice?!
- a hard choice! made under great duress, but with the intent to achieve the least awful outcome. you wish to return to civilisation. that is what civilisation IS.

brīžiem es nomierinos.

piemēram, skatoties seriālu par queer pirātiem

es jūtos kā trillerī

vai jums arī šodien ir grūti pastrādāt, jo stulbais Satversmes grozījumu priekšlikuma balsojums grozās (badumm-tcss!) pa prātu?

"We're breathing pieces of defecating meat that aren't any more significant or enduring than lizards or potatoes."

atļāvu sev (a)izgulēties, taču pamodos ar galvā uzmācīgi skanošu dziesmu

roll demon roll

vakar sapratu, ka es esmu aizmirsusi saeimas deputātes jūlijas homofobes īsto uzvārdu. tas ir, apzinājos, ka tad, ja kāds man to pateiktu, es noteikti uzreiz atcerētos, bet, kad mēģinu vienkārši tāpat atsaukt atmiņā, tad nesanāk. cik amizanti.

(jāatzīst gan, ka tagad, šo rakstot, vēlreiz mērķtiecīgi gāju cauri visām asociācijām, ko varu iedomāties, un beidzot atcerējos)

šovakar, kamēr biju ārā, vienā brīdī nevarēju saprast, kas notiek, kāds drusku kliedz - tā "waaaaaaaah". tomēr pēc brīža skatīšanās apkārt sapratu, ka tas ir trolejbuss.

šonakt sapnī visa cita starpā ar dhonass instagram sarakstē apspriedām, ka ziemsvētkos jādodas uz kādu arābu kafejnīcu, jo viņi tos nesvinot un nebūs jāpārcieš all this fuss. tad french_mime laipni dalījās ar brīnišķīgas vietas rekomendāciju. tikmēr viens no jaunajiem kolēģiem bija piespamojis pilnu instagram ar selfiju video, kuros šļūc pa kādām oranžām ventilācijas šahtām.

dienas highlights, sarindoti atbilstoši piedzīvojuma raisītā uzjautrinājuma intensitātei:

1. stāvēju ar velo krustojumā, un garām pabrauca jauna veida mašīna ar sirēnu un bākuguņiem - VID busiņš. pilnīgi iztēlojos, ka viņi tur tā steigšus brauc iekasēt nenomaksātos nodokļus kādam čeku loterijā atklātam pārkāpējuzņēmumiņam.

2. ap pieciem sāku domāt, kāpēc jūtos tik pārsteidzoši nogurusi, un sapratu, ka neesmu vēl ēdusi pat brokastis, bet paspējusi gan pastrādāt, gan izbraukāties cauri visai Rīgai. akmens manā plānošanas dārziņā.

3.bankā, parakstot dokumentus biedrības konta atvēršanai, saņēmu komentāru, ka ja mums pēkšņi kontā ienāks miljons, tad noteikti vajadzētu bez īpaša uzaicinājuma atjaunināt klienta anketu. jau gaidu ar maisu, protams, ka mums tūliņ būs miljons.

alelūja! vecāki lidmašīnas biļetes pārcēluši uz janvāra beigām. vismaz mēnesi varēšu justies mierīgāk.