pasts atsūtīja sms ar piedāvājumu pienākušu sūtījumu pārvirzīt. es nolēmu - spīd saulīte, iziešu te dienas vidū līdz pasta nodaļai. taču, kad kā parasti pusceļā atvēru aplikāciju, lai pieteiktos rindā, ieraudzīju, ka pirms manis rindā esot 30 cilvēki, šausmās griezos riņķī un metos pildīt pārvirzīšanas pieteikumu. savadīju visādus kodus, sūtījuma numuru, izvēlējos pakomātu, un tad pasts mani informēja, ka šim sūtījumam pārvirzīšana nav pieejama. nu,neko, pieteicos rindā un griezos vēlreiz riņķī, nav jau liela bēda, tikai žēl, ka viņiem nav izdevies izveidot tādu sistēmu, kurā piedāvājumus pārvirzīt sūta tikai tiem, kuriem to reāli piedāvā nevis, acīmredzot, visiem. dīvaini arī, kāpēc tad nevar pārvirzīt, tagad taču visu parakstīšanu tāpat veicot paši pasta darbinieki, un es nekad neesmu pasūtījusi neko tik lielu, ka tas neietilptu pakomātā, un esmu diezgan pārliecināta, ka neviens cits man arī neko gigantisku pastā nav nosūtījis. cerams. :D

UPD: pēc 45 min rindā trāpīju uz tādu pasta darbinieci, kas izskatījās nogurusi, nelaimīga un, ļoti iespējams,nevesela, sēdēja ar masku zem deguna, klepoja, un izņēma man no rokām telefonu, lai apskatītos sūtījuma numuru - tas notika tik ātri, ka es pat šokā nepaspēju noreaģēt un novērst. tāpat nāca vēlreiz atpakaļ sūtījumu neatradusi, bet tad jau es biju gudrāka un uzrakstīju uz kaut kādas lapiņas, ko viņai iedot, kā noteikti uz priekšdienām izdarīšu jau savlaicīgi, ja nevarēs jebkādus sūtījumus pārvirzīt uz pakomātu. mana galvenā sajūta šai kontekstā ir skumjas, jo acīmredzami taču kaut kādu iemeslu dēļ darbiniecei tātad joprojām (par spīti visam!) nav iespējas normāli paņemt slimības lapu un mājās veseļoties,neapdraudot sevi un citus. cik nelāgi.

es nesaprotu, kur paliek laiks. tūliņ jau būs nedēļas vidus manā vienīgajā atelpas nedēļā, bet man mistiskā kārtā ir izdevies jau katrai dienai piekrist uz vienu vai vairākām lietām, kuras noteikti nevar klasificēt kā atelpu. es joprojām esmu ļoti tālu no spējas noturēt pietiekami daudz telpas vienkārši sev.

tai pat laikā, kopš sestdien, braucot uz biroju atstāt tur darba datoru un tā aksesuārus, kā arī biroja atslēgu un parakstītas darba laika uzskaites tabeles, piedzīvoju to eiforisko brīvības sajūtu, ka viss, viss, viss, viņi no manis vairs neko nevar prasīt, es kopumā jūtos tik daudz labāk un tas, šķiet, ir acīmredzams, jo pilnīgi visi cilvēki, ar ko esmu nonākusi klātienes vai, biežāk, neklātienes kontaktā, komentē, ka es izskatoties priecīga. un tā arī ir, tad, kad es neesmu satraukusies, ka atkal visu/kaut ko nepaspēšu un ka tūlīt briesmīgi izgāzīšos jaunajā darbā, es jūtos vienlaikus gan reāli iezemējusies, gan arī tā patīkami viegli.

bet šajā atvadu procesā es esmu par sevi daudz uzzinājusi. piemēram, ka es acīmredzot tieši tāpat kā īsti līdz galam nespēju būt pavirša pat tad, kad esmu nolēmusi, ka varētu tāda būt, nespēju arī būt atklāti petty and mean situācijā, kur tas principā būtu visai pieņemami. iespējams, šis norāda uz to, cik daudz darba ar dusmošanos man vēl vajadzēs veikt, taču man joprojām ir grūti pieņemt, ka mana (tak laikam jau pārspīlētā) paškontrole varētu būt kaut kas, ko vajadzētu nevis tikai teorētiski dekonstruēt kā potenciāli ne līdz galam veselīgu uzvedības mehānismu, bet reāli pārvarēt. un vēl viss šis ir kaut kādā mērā licis man noticēt, ka es tiešām esmu sasodīti drosmīga. es zinu, ka no malas bieži izskatās, ka man viss kas ir viegli, nu, vai vismaz, citējot, "tev labi sanāk grūtas lietas", bet patiesībā šo sapiņķerēto, disfunkcionālo un līdzatkarīgo darba attiecību pārtraukšana ir bijusi tik vājprātīgi grūta lieta, un tāpēc es, pat apzinoties, ka man šajā ir bijis tik daudz pamatīga atbalsta - no terapeites, no pelnufejas, no rr_rrr_r, no vakardienas, no G., jūtos tā, ka es esmu paveikusi kaut ko būtisku un ar sevi reāli lepojos. un tas nemaz nenotiek bieži.

es gribētu šo sajūtu saglabāt, un es gribētu spēt par sevi lepoties arī ar tādām paveiktajām lietām, kuras fundamentāli nejūtas kā kaut kas tāds, kas mani procesā ir teju iznīcinājis. man šķiet, ka tas ir iespējams.

lielisks dienas noslēgums: guļu gultā un balsī smejos no sirds, lasot kaut kādu muļķīgo pārpratumu listi ar situācijām no sērijas meant to say "hold on for a second" or "give me a minute" to a customer, but it came out as "hold me for a second" vai saw a girl carrying a hamster so i asked her if i could pet it, but it was actually a muffin, so i am on my way to jump off a cliff right now

the whispering light

the whispering light / the truth is often quiet / like it's whispering in light / it can tell you how to / break the fever / with light

šodien, guļot pusdienlaiku, nosapņoju, ka manā dzīvoklī visādos kaktos, stūros un negaidītās vietās sazaļojuši dažādi augi - puķuzirņi ar koši dzelteniem ziediem (man ir aizdomas, ka puķuzirņi nemaz tādā krāsā nemēdz būt, vismaz dzīvē nekad neesmu redzējusi), kaut kādi smalku, smalku lapiņu ložņājoši augi, papardes, un vairāki no maniem esošajiem augiem bija dubultojušies kuplumā

izdomāju sev supervaroņa vārdu. gribu būt vulvarine.

decent people in a good system will outperform excellent people in a terrible system 100% of the time

sratistika

lūk, šis ir totāli limināls stāvoklis

nogurusi gulēju uz dīvāna un blenzu griestos, bet tad atcerējos, ka man ledusskapī ir vakardienas šokolādes sierakūka ar avenēm, un uzreiz kļuvu gandrīz priecīga

šonakt sapņoju, ka pa kādu no Latvijas TV kanāliem rāda jaunu Netflix seriālu "Talent in Latvia", kura pirmā sērija bija par Blaumaņa slepeno homoseksuālo dzīvi

cirslītis, nu. izrādās, atmuitojot paciņu, norādīju svaru gramos, lai gan veidlapā acu priekšā skaidri bija norādīts, ka mērvienība ir kilogrami. ha ha ha, šo saprotu, kad parādās pieprasījums muitas deklarāciju labot, 340 kg smaga paciņa, nav jau brīnums, ka ilgi apstrādā iesniegto deklarāciju, ha ha ha. izlaboju ciparus, nospiežu pogu iesniegt un apmēram tai pašā brīdī saprotu, ka, autopilotā labojot lodziņus, pilnīgi visur esmu aizmirsusi vienu nulli, un tagad sanāk, ka paciņas kopējais svars ir 3,4kg, un es neko vairs nevaru labot, kamēr kāds (droši vien jau desmitreiz izbesījies) muitas darbinieks nav konstatējis kārtējo kļūdu un atkārtoti pieprasījis man veikt labojumus. piedodiet, atvainojiet, es neesmu dumja, vienkārši nevērīga!

We live our lives in the textbook, and letter by letter
I feel like standing on the desk, and screaming "I don't care"
Oh, and I was such a quiet child, oh I, was I?

i bet the starfish wonder

prostituition

tas brīdis, kurā nosūti saviem katoļticīgajiem vecākiem lūgumu parakstīt iniciatīvu par partnerattiecību tiesiskā regulējuma ieviešanu

let's see how this goes

cibas trends: pārgurušas, pārstrādājušās sievietes

A: esmu sapratusi, ka man labāk patīk strādāt džinsās, nevis pidžamā