"Audzināšanas process ir vienots, pēctecīgs, nepārtraukts un daudzveidīgs. Vērtības un tikumus izkopj, pedagogiem un izglītojamiem iedzīvinot tikumus savstarpējās attiecībās un pilnveidojot savu vērtību sistēmu."

tas ir nonācis arī pie manis.

saņēmu mykoob vēstuli ar prezentāciju par tikumības jautājumiem un "kārtību, kādā izvērtējama informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu atbilstība izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai, un izvērtēšanas kritēriji", kas rādīta kārtējā sēdē, kuras neapmeklēju, jo tās nenotiek laikā, kad esmu skolā, un speciāli tās huiņas dēļ nekur negrasos braukt, tāpat izlasot prezentāciju noteikti uztveršu vairāk, nekā mēģinot kaut ko saklausīt, kad visapkārt savā starpā pļāpā kolēģes.

pastāstīšu, ko es par tām vadlīnijām, nē, atvainojos, noteikumiem, domāju.

nevarētu teikt, ka es uzskatu, ka man būtu jāieaudzina savos skolēnos "orientācija uz tautas ataudzi", like, wtf, lai taču nevairojas, ja negrib, tāpat arī drusku viebjos, lasīdama, ka paredzēts veidot "mērķtiecīgu attieksmi pret darbu kā personības pašrealizācijas (..) avotu", jo, goda vārds, es neticu, ka visi cilvēki pašrealizējas tieši darbā, un, manuprāt, ir neveselīgi veidot uzstādījumu, kur šis ir Tik Ļoti Svarīgi un Bez Alternatīvām. vēl mani kaitina priekšā un pakaļā sabāztais patriotisms, jo, lai gan es piekrītu, ka cilvēkam būtu jāciena valsts, kurā dzīvo, vai tiešām varam uzlikt par PIENĀKUMU visiem to mīlēt? jo tas ir tas, kā patriotisms viskautkur tiek definēts, tieši mīlestība pret savu valsti, un, nuuuuuuuu...sirdij nepavēlēsi, vai ne. ko tad, ja mums labi saskan, bet līdz mīlai nedavelk? no šī virziena sevišķi man uz augšu rauj punkts, kurā norādīts, ka izglītības iestāde "stiprina izglītojamā valstiskuma apziņu, veicina pilsonisko līdzdalību un iniciatīvu, lojalitāti un patriotismu, tajā skaitā organizējot valsts svētku un latviešu tautas tradicionālo svētku svinēšanu, atceres un atzīmējamo dienu ievērošanu un citus pasākumus, kas padziļina izpratni par Latvijas vēsturi, valsts rašanos, valstiskuma atjaunošanu, tautas likteni, brīvības cīņām un valsts aizsardzību, veicina lepnumu par Latvijas valsti un cilvēkiem, popularizē cilvēku dzīves un darbības piemērus, kas apliecina pašaizliedzību un nesavtību Latvijas valsts labā, veicina piederību savai izglītības iestādei, novadam, pilsētai un informē par pilsoniskās līdzdalības iespējām", jo tur labas lietas (pilsoniskā līdzdalība) tiek jauktas ar super-cringy elementiem, jo sevišķi, zinot, kā tas reāli skolā izskatās, tās neveiklās, pompozās svinības. un kāda vēl pašaizliedzības valsts labā popularizēšana? katram skolēnam pirmkārt būtu jāiemāca, ka viņa dzīves kvalitāte* ir svarīgāka par valstisko labumu, novada attīstību un skolas reputāciju. gandrīz apvēmos pie punkta, kur uzskaitīts, kādi svētki jāorganizē skolā, labi, protams, skaidrs, ka tas laikam tā ir bijis vienmēr, bet nu, bāc, tur ir ne tikai normālie valsts svētki, bet arī visas iespējamās gaudu dienas, izsūtīšanu piemiņas un barikāžu piemiņas un viss pārējais, protams, vajag uzturēt vēsturisko atmiņu, bet, reāli, katru gadu bliezt "ak, nabaga latvju tauta, ak, mūsu sūrais liktens" skolēniem, tiešām?

taču, tā kā es it kā nemācu lietas, kas būtu uzreiz no malas pamanāmā veidā tiešā pretrunā ar iepriekšminēto, pārsvarā vienkārši ignorēju to, kas man liekas derdzīgs, un spēju pamatot visus savus pedagoģiskos lēmumus ar vērtībām un prasmēm, kas principā atrodamas arī maģiskajā tikumības vadlīniju dokumentā, cerams, man nedraud atlaišana par nelojalitāti :D mani mazliet uzjautrina noteikumos minētais punkts, ka pedagogs "ir profesionāli neatkarīgs un atbildīgs par izglītības procesā izmantojamās informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvēli un to atbilstību izglītojamā audzināšanas mērķim un uzdevumiem" - jā, jā, baigi jau neatkarīgs, ar šitādu milzīgu listi, kas un kā jādara, haha.

ir gan arī tajā visā tādas interesantas un pat ne tikai viennozīmīgi briesmīgas lietas. lūk, kāds sarakstiņš, piemēram, pavīd:

7. Audzināšanas procesā būtiskākie izkopjamie tikumi (indivīda brīvas domāšanas un rīcības izpausmes) ir:

7.1. atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību;
7.2. centība – čaklums, uzcītība, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas mērķtiecīgāk, kvalitatīvāk un produktīvāk;
7.3. drosme – izlēmība, baiļu pārvarēšana, rakstura stingrība, situācijas novērtēšana un cieņpilna rīcība, uzņēmība, centieni pēc taisnīgā un labā;
7.4. godīgums – uzticamība, patiesums, vārdu un darbu saskaņa;
7.5. gudrība – māka izmantot zināšanas labā veicināšanai savā un sabiedrības dzīvē;
7.6. laipnība – vēlība, atsaucība pret citiem, pieklājība;
7.7. līdzcietība – attīstīta empātija, vēlme iejusties otra pārdzīvojumos un aktīvs atbalsts;
7.8. mērenība – rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām un atteikties no nevajadzīgā, atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību;
7.9. savaldība – uzvedības un emociju izpausmju kontrole un vadība, respektējot savu un citu cilvēku brīvību, kā arī cienot sevi un citus;
7.10. solidaritāte – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, rūpes par savu, citu un kopīgu labumu, demokrātisks dialogs ar citiem;
7.11. taisnīgums – godprātīga lemšana, cilvēktiesību un citu saprātīgu interešu un morāles normu ievērošana;
7.12. tolerance – iecietība, vēlme izprast atšķirīgo (piemēram, cilvēka ārējo izskatu, veselības stāvokli, uzvedību, viedokli, ticību, paražas).

daudz ko, galu galā, var interpretēt atbilstoši savām vajadzībām. man šķiet ļoti interesanti, ka iekļauta mērenība - varētu taisīt savus īpašos šņabja kēksiņu eksperimentus un tad diskutēt par to, kāpēc labāk ievērot mērenību.

bet nu labi, jokus pie malas, man šis nepatīk. ar visu to, ka mani pārāk neuztrauc, ka es varētu izdarīt kaut ko nelojālu utml, jo visi tie joki par atlaišanu man šķiet smieklīgi tieši tāpēc, ka es esmu ļoti pārliecināta par savu pedagoģisko profesionalitāti, kā arī, man dzīvē nerastos nekādas problēmas, ja mani atlaistu: šis viss ir tā šķērmi. jā, tas realitātē mani nekā neierobežos, bet tas sniedz diezgan skaidru vēstījumu par neuzticēšanos, pedagogu profesionalitātes un veselā saprāta apšaubīšanu. jo sevišķi punkti par to, kā vecākiem pieprasīt pierādījumus materiāla atbilstībai noteikumiem - jā, ok, pedagogs sniedz paskaidrojumu, ko izvērtē iestādes vadītājs un/vai padome, turklāt "Padomes lēmumam ir ieteikuma raksturs", līdz ar to, direktors ir tas, kurš lemj. bet te ir ietverti skaidri draudi, jo, nu, ja vecākiem direktora lēmums nepatīk, ir visas iespējas sniegt kaut kur tālāk, un nez, cik daudzi direktori gribēs uzņemties risku, ka kāds iesniegums par materiālu, kurā, piemēram, teikts, ka homoseksualitāte ir ok un viendzimuma ģimene arī ir ģimene, var nonākt līdz, piemēram, jūlijai stepaņenko?





* - precīzāku skaidrojumu skat.komentāros