pirms es aizeju pilnīgā aurorā, gribu atskaitīties par pēdējiem apmeklētajiem koncertiem
viņkvīkend nobraucām uz londonu pasvinēt mogwai jubileju
mogwai ir jauki, viņi uzaicina visas manas mīļākās grupas, bet paši nespēlē, jo to mēs nemaz negribētu
tripu pareizajās sliedē nolika jau tas vien, ka braucām ar bezdievīgi agro rīta reisu sešos no rīta, ar to uztaisot sev kādas četras sestdienas vienā
visi tādi uz visu nakti gulējuši divas stundas, apstaigājām rīta londonu, kura aktīvi gatavojās praidam (sponsored by barclay's bank utt, cik patīkami kaut ko tādu redzēt), lai tieši uz atvēršanu būtu orlas templī (aaaa es dabūju orlas somiņu par trīsdesmit mārciņām, iekniebiet man, es laikam sapņoju!), visā visumā izpirkām londonu tukšu, paspējām arī aplūkot māgslu saatchi galerijā, un ar to vispār diena tikai sākās
mūsu rīgas+braitonas+gēteborgas frīku banda ievācās pilsētā labākajā štābiņā (iesaku visiem, ja meklējat štābiņu londonā, īsta hobitu ala ar daudziem līmeņiem, laundžu parasto un laundžu ar stikla griestiem, mazu terasīti un vietējo kaķi, turklāt, kā izpētīja mūsu vērīgie draugi no braitonas, pieder smalkai casting direktrisei, kuras kontā ir nil by mouth, ronins un tamlīdzīgi, ā un vēl štābiņš ir būvēts no arsenāla vecā stadiona baļķiem, ko mēs nosvinējām, izvelkot no plaukta nezin kā tur gadījušos liverpūles krūzi un sūtot bildes mūsu mīļajam draugam mārtiņam uz parīzi), tur banda nekavējoties atkorķēja atspirdzinošus dzērienus (līdz offlicence burtiski trīs metri no namdurvīm, daži no mums uz turienei principā gāja tikai zeķēs) un turpmākās dienas pavadīja līksmā skurbulī
vienu vakaru barbicanā spēlēja boredoms ar astoņdesmit astoņiem bundziniekiem, tas ir eye diriģēts daudzslāņu troksnis ar daudz daudz šķīvjiem divarpus stundu garumā (jāatzīstas gan, ka pēc stundas pusotras varēja arī beigt), un barbicans vasarā vispār ir brutāli brīnišķīga vieta, kur būt
otru vakaru tātad mogwai bija uzaicinājuši roundhousē spēlēt gan lightning bolt, gan tortoisi (nu jūs saprotat, kaut kam tādam es nemūžam nespēju teikt nē), un bonusos vēl mugstar (nokavējām), loop un džīzu no wutang klana
lightning bolt bija psihopātiski, kā vienmēr, pārmaiņas pēc tomēr uz skatuves, nevis zāles grīdas, un es čimpendeilam vēlāk tumšā stūrī paspiedu roku
tortoise ir nemainīgi brīnišķīgi (man liekas es šito cibā rakstu jau kādu piekto reizi, bet tas nekas), un es allažiņ brīnos, kā viņi var nospēlēt it kā visu precīzi to pašu, kas ir ierakstos, bet tik ļoti ļoti citādi, un džons makentairs (ar kuru mani vieno tumšs noslēpums no pēdējā atp karaokes zāles) bija pamatīgā skābes tripā (paskatieties uz to seju), visi instrumenti viņu izbrīnīja visā koncerta garumā, un es headbangoju tik zvērīgi, ka spranda pārstāja sāpēt laikam tikai vakar