|
kā pie mums nāk apkures sezona? ar mīlīgi murrājošiem un siltiem radiatoriem? lika pagaidīt.
pie mums apkures sezona nāk ar fanfarām, bļe.
ielienu es dušā, iešampūnēju matus un viegli ohujēju, jo pēkšņi siltais ūdens vairs no krāna netek. salstu piecas minūtes, salstu, desmit, salstu piecpadsmit, esmu jau viegli zila, ūdens joprojām auksts, matus izskalot nevaru. apointments, uz kuru jāpaspēj, nāk arvien tuvāk. pa to laiku ir pamodies škiceks (ja viņš nebūtu slims un pa mājām, nē, par to mēs nedomāsim), kurš var izlīst no dzīvokļa un noskaidrot, ka tādā veidā mums tiek pieslēgta apkure, kā arī uzvārīt ūdeni, lai es varētu apsildīties un apskalot galvu. divdesmit piecas minūtes slapjam un aukstumā, tas jums gadījumā neatgādina kādu spīdzināšanas metodi?
mazliet apvākusi salšanas sekas, izgāju uz kontaktu ar namu pārvaldes meistaru, kurš sēdēja uz trepītēm un kūkoja. vai viņš atvainojās par nepatīkamo situāciju? par to, ka nepabrīdināja "nelieniet dušā tad un tad, mēs dzesēsim siltummezglu"? jūs ko, viņš man pārmeta mirušās kaimiņienes parādus un piedraudēja, ka nākamgad katrs dzīvoklis slēgs līgumu ar rīgas siltumu pats. rīgas namu pārvaldnieks - mums rūp mūsu klienti.
(un pirms kāds pasteidzas iebojāt savu karmu ar "ko tad čīksti cibā, zvani un sūdzies pa taisno", jā, es vispirms piezvanīju un pasūdzējos)
|