es viņu ne uz ko tādu neiedrošinu un neizaicinu, bet tas rudens pats nāk un bāžas virsū un pieprasa likties burciņā vai vismaz kūciņā
lucavsalas mīnu laukam, kuru jūs līdz šim pazināt ar nosaukumu ābeļdārzs, ir tāda blakne kā "neliela itin labu ābolu čupiņa" katrā atmīnēšanas reizē, bet viņa tikai izskatās neliela un nevainīga līdz brīdim, kad to jāsāk pārvietot un mājās kaut kur jāglabā un kaut kā jāizstrādā
esmu iemanījies cept pasaulē vienkāršākās šarlotes, kas faktiski ir ābolu pankūka tortes formā un for best results ir jāēd ar kunkuci plombīra
un vēl esmu pārvērtusies par to trako veceni, kura visiem dāļā ābolus - kaimiņiem, cilvēkiem internetos, puķu veikala pārdevējai (trū stōrī)
bet ābolu kaudze uz virtuves galda kā nerūk, tā nerūk, tādas šarlotes viņai bijušas nebijušas
atmīnējamais un pļaujamais laiks gan arī ir beidzies, un es arī neesmu ne uz pusi tik apzinīgs, lai godīgi rosītos pa dārzu, kamēr vēl var, man, zināt, arī (speciālveltījums redīsam) jāsvin dzīve (un dzimšanasdienas)
un dzimšanasdienas savukārt veikli noved pie tkemali vorkšopiem, jo tā lōre kaut kā taču ir jānodod jaunajām paaudzēm, un tā tas viss liekas burciņā un kūciņā un sākas viss no gala