pēc ulvja recenzijas es uz stokholmas sindromu gāju piesardzīgi, bet ātri vien pārslēdzos uz prieku.
man patīk ironija, man patīk sviests, man ļoti patīk muzons. tā kā neizbēgt no salīdzināšanas ar rolstein on the beach, tad noteikti jāliek aiz auss, ka tas bija lediņš, bet šis ir rolšteins. vispār viss tas pasākums ir tikai tāpēc, lai rolšteins varētu spēlēt kā rokstārs un ar iespaidīgu kombju sienu. zinko, ar tādu backline (un viesturu slavu blakus) es arī gribētu uzspēlēt. nu un viss pārējais ir piedevas. dziedāt varēja mazāk, bet muzons ir lielisks, un šovs arī labs, ejiet noteikti! (neapmaksāta reklāma, lai arī varēja būt apmaksāta, hehe)

likteņa aronija uzreiz pēc stokholmas sindroma aizveda vēlreiz uz regejfestu, tiešā trāpījumā uz sunsay sākumu. es daudz labprātāk būtu trāpījusi uz džādiviženu, bet nebij lemts. aiz apsvēruma "salūts būs citreiz, nejauši redzēts sunsay vairs nekad" palikām uz kādu puskoncertu. vienīgais secinājums - žēl, ka nepaspēju redzēt pjatņicu kā duetu. jo tajā saspēlē noteikti kaut kas bija, bet te vairs nav, džekam arī vairs nav ko teikt, toties ir popstāra ambīcijas. taču manu mīļāko pjatņicas dziesmu nospēlēja gan.

zīmīgi, ka promceļā no abiem pasākumiem mana dungājamā dziesma tomēr bija didam, manam seiko iztecēja baterija.

on days like this
nav laika pārvietoties telpā
neeju uz kantori, rukāju mājās
on days like this
kad sola briesmīgi gāzt
varbūt pat labi, ka tā
on days like this

šajā mājā puķu vāzēs stāv tikai ēdamo zaļumu buntes.

par to aizguvumu threadu pie dienasgrāmatčega:
es jums nestāstīju, man te nesen kalnciema ielas tirdziņā piepisās (nu tiešām burtiski piepisās) viena kundzīte, kas izskatījās pēc jau pirms 50 gadiem pensionētas latviešu valodas skolotājas.
ballīte sākās ar to, ka lielas alvejas sakarā es viņai rakstīju savu vārdu un telefona numuru uz mūsu kartiņas (paldiesdievam, viņa nav man zvanījusi, drošvien ciparus nespēja salasīt), rakstīju es pietupienā šūpojoties, un kundzīte bija šokā par to, ka u burts manā vārdā ir nepiedodami līdzīgs v burtam. tas taču ir nepiedodams noziegums pret latviešu valodas tīrību. nu un muca sāka ripot.
vai es esmu mācījusies glītrakstīšanu? ak esmu gan? bet viņa glītrakstīšanu ir mācījusies trīsdesmit astotajā, un neviena vēlāka glītrakstīšana tai i līdzās nestāv. un mūsdienās latviešu valoda ir neiedomājami piedrazota. pat smejas cilvēki neglīti, un viņa jau nu zina, ko runā, viņa staigā pa ielām un klausās, kā viņi runā un smejas un runā un smejas. klausās un cieš.
starp citu, mēs vismaz varējām vienoties par to, ka gandrīz visi vārdi mūsu valodā ir aizguvumi. tas gan netraucē ciest.
kas vēl interesants? godmanis esot ieviesis teikumu sākšanu ar bet, un senlatviešu valodu jau mūsdienās neviens nav dzirdējis, tāpēc mums, tumsoņām, var piedot. senlatviešu valodā esot runājuši vēl pirms simt gadiem. es vēl pārjautāju, vai tūkstoš deviņsimt vienpadsmitajā gadā bija senlatvija un senlatvieši, saņēmu līdz sirds dziļumiem sašutušu jā.

un ko es ar to visu gribēju teikt? ka mēs visi ietekmējamies viens no otra, mūsu valodā ir pilns ar aizguvumiem no citiem, un citiem ir pilns ar aizguvumiem no mums. un kas no tā?